Sâkums

Дэн Браун


Dens Brauns

Sākums

Manas mātes piemiņai



Mums ir jābūt ar mieru atbrīvoties no dzīves, ko esam sev iecerējuši, lai varētu dzīvot to dzīvi, kura mūs gaida.

DŽOZEFS KEMPBELS


FAKTS:

VISI ŠAJĀ ROMĀNĀ ATAINOTIE MĀKSLAS DARBI,

CELTNES, VIETAS, ZINĪBAS UN

RELIĢISKĀS ORGANIZĀCIJAS

IR REĀLI PASTĀVOŠI.

Prologs

Senais funikulieris lēnām rāpās augšup pa galvu reibinošo nogāzi. Edmonds Kiršs vēroja robaino kalna virsotni, kas slējās pār viņu. Tālumā redzamais masīvais akmens mūra klosteris, kas bija uzbūvēts augstas klints ārmalā, šķiet, karājās gaisā, it kā būtu maģiski sakausēts ar stāvo krauju. Šis pārlaicīgais Katalonijā, Spānijā, būvētais patvērums jau vairāk nekā četrus gadsimtus bija turējies pretī nerimtīgajam zemes pievilkšanas spēkam, ne mirkli neatkāpjoties no sava sākotnējā nolūka – norobežot tā iemītniekus no mūsdienu pasaules.

"Ironiski, ka tagad viņi būs pirmie, kuri uzzinās patiesību," Kiršs nodomāja. "Kāda gan varētu būt viņu reakcija? Vēsturiski visbīstamākie cilvēki zemes virsū ir bijuši garīdznieki… it īpaši tad, ja kāds ir apdraudējis viņu dievus. Un es grasos iemest sirseņu pūznī liesmojošu šķēpu."

Kad funikulieris beidzot sasniedza kalna virsotni, Kiršs ieraudzīja, ka uz perona viņu gaida vientulīgs stāvs. Izdēdējušam skeletam līdzīgais vīrs bija ģērbies katoļu tradicionālajā purpursarkanajā sutanā un baltajā komžā. Viņa galvu rotāja garīdznieka piuska. Pazinis fotogrāfijās redzētos sagaidītāja skarbos sejas vaibstus, Kiršs sajuta negaidītu adrenalīna uzplūdu.

"Mani sagaida pats Valdespino."

Bīskaps Antonio Valdespino Spānijā bija ārkārtīgi iespaidīga personība – ne vien paša karaļa uzticams draugs un padomdevējs, bet arī viens no valsts daiļrunīgākajiem un ietekmīgākajiem katoļu konservatīvo vērtību un tradicionālo politikas standartu aizstāvjiem.

– Pieņemu, ka jūs esat Edmonds Kiršs? – bīskaps skanīgā balsī pavaicāja, ieraudzījis no vilciena izkāpušo Kiršu.

– Tieši tā, – Kiršs smaidīdams atsaucās un sniedza roku, lai paspiestu sagaidītāja kaulaino plaukstu. – Bīskap Valdespino, vēlos jums pateikties par to, ka padarījāt šo tikšanos iespējamu.

– Es atzinīgi vērtēju to, ka pieprasījāt sanāksmi sarīkot. – Bīskapa balss izrādījās skaļāka, nekā Kiršs bija gaidījis, skaidra un griezīga kā zvans. – Ne jau bieži pie mums pēc padoma vēršas zinātnieki, it īpaši tik izcili kā jūs. Lūdzu, nāciet man līdzi! –Valdespino aizvadīja Kiršu pa peronu. Aukstais kalnu vējš pluinīja bīskapa sutanu. – Man jāatzīstas, – Valdespino turpināja, – ka jūs izskatāties citādi, nekā biju iztēlojies. Es gaidīju ierodamies zinātnieku, taču jūs esat ļoti… – Viņš ar vieglu nicinājumu nopētīja atbraucēja nevainojami piegulošo Kiton K50 modeļa uzvalku un Barker firmas strausa ādas apavus. – Cik noprotu, pareizais vārds būtu "stilīgs", vai ne?

Edmonds Kiršs pieklājīgi pasmaidīja. Šis vārds bija izgājis no modes jau pirms vairākiem gadu desmitiem.

– Es esmu izlasījis jūsu sasniegumu uzskaitījumu, – bīskaps sacīja, – un tomēr vēl aizvien īsti nesaprotu, ar ko jūs nodarbojaties.

– Mana specializācija ir spēļu teorija un datormodelēšana.

– Tātad jūs veidojat bērniem domātas datorspēles?

Uzmācās nojauta, ka bīskaps tēlo neziņu, mēģinot izlikties vecmodīgs. Kiršs lieliski zināja, ka Valdespino ir biedējoši labi informēts tehnoloģijas apguvējs, kurš bieži brīdina citus par tās radītajām briesmām.

– Nē, kungs, patiesībā spēļu teorija ir matemātikas joma, kas pēta dažādus modeļus, lai varētu prognozēt nākotni.

– Ak tā, jā. Manuprāt, es esmu lasījis, ka jūs pirms dažiem gadiem paredzējāt valūtas krīzi Eiropā. Kad neviens nevēlējās jūs uzklausīt, jūs glābāt situāciju, izveidojot datorprogrammu, kas ļāva Eiropas Savienībai atkal atgriezties starp dzīvajiem. Kā gan īsti skanēja tas jūsu slavenais citāts? "Man ir trīsdesmit trīs gadi, tieši tikpat daudz, cik Kristum augšāmcelšanās brīdī."

Kiršs sarāvās.

– Tas ir neveiksmīgs salīdzinājums, jūsu gaišība. Es tolaik biju jauns.

– Jauns? – Bīskaps iesmējās. – Un cik gadu jums ir tagad… es teiktu, ap četrdesmit?

– Precīzi.

Vecais vīrs pasmaidīja. Stiprais vējš turpināja plivināt viņa ietērpu.

– Jā, ir teikts, ka lēnprātīgie iemantos zemi, taču nu tā ir nonākusi jauno ļaužu rokās. Pie tiem, kuriem ir nosliece uz tehniku, pie tiem, kuri drīzāk vēlas lūkoties videoekrānos, nevis savā dvēselē. Jāatzīst, es nekad nebiju iedomājies, ka man reiz radīsies iegansts sastapties ar to jauno cilvēku, kurš ir viņu visu priekšgalā. Jūs taču zināt, ka tiekat dēvēts par pravieti, vai ne?

– Jums šis salīdzinājums noteikti nešķiet īpaši labs, jūsu gaišība, – Kiršs atbildēja. – Kad es apvaicājos, vai varētu satikties ar jums un jūsu kolēģiem privāti, pēc maniem aprēķiniem pastāvēja tikai divdesmit procentu iespēja, ka jūs varētu piekrist.

– Un, kā es sacīju saviem kolēģiem, dievbijīgiem ļaudīm allaž nāk par labu uzklausīt neticīgos. Klausoties sātana balsī, mēs varam labāk novērtēt Dieva balsi. – Vecais vīrs pasmaidīja. – Tas, protams, ir joks. Lūdzu, piedodiet par manu novecojošo humora izjūtu. Laiku pa laikam pieklājība mani pieviļ. – To teicis, bīskaps Valdespino pamāja uz priekšu. – Pārējie mūs jau gaida. Nāciet šurp, lūdzu!

Kiršs nopētīja viņu galamērķi, milzīgu pelēka akmens mūra citadeli, kura slējās uz stāvas klints malas, kas gremdējās tūkstošiem pēdu dziļā, ar kokiem apaugušu kalnu pakājes leknajā audumā. Šāds augstums radīja neomulīgu sajūtu. Novērsis skatienu no bezdibeņa, Kiršs devās bīskapam līdzi pa grumbuļainu taku, kas vijās gar klints sienu, un sāka prātot par gaidāmo tikšanos. Viņš bija lūdzis iespēju satikties ar trim izciliem reliģiskajiem līderiem, kuri nupat bija piedalījušies te notikušajā apspriedē.

Tas bija Pasaules reliģiju parlaments.

Jau kopš 1893. gada daudzi simti garīgo līderu, kuri pārstāvēja gandrīz trīsdesmit pasaules reliģijas, ik pēc dažiem gadiem pulcējās ikreiz citā vietā, lai vienu nedēļu pavadītu, iesaistoties dažādu ticību dialogā. Šai parlamentā bija plaši pārstāvēti gan ietekmīgi kristiešu garīdznieki, gan ebreju rabīni un islāma mullas no visas pasaules, gan arī hinduistu pūdžāri, budistu bikhi, džaini, sikhi un daudzi citi. Parlaments par savu mērķi bija pasludinājis vēlmi "veicināt pasaules reliģiju saskaņu, būvēt tiltus starp dažādiem garīguma pārstāvjiem un godināt visu ticību krustpunktus".

"Cēls nolūks," Kiršs nodomāja, kaut gan viņam šķita, ka ir veltīgi un bezjēdzīgi meklēt nejaušas sakritības senu izdomājumu, fabulu un mītu juceklī. Turpinādams sekot bīskapam Valdespino pa taku, Kiršs vērīgi palūkojās lejup gar kalna nogāzi, un viņam prātā iešāvās sardoniska doma. "Mozus kāpa kalnā, lai pieņemtu Dieva vārdu… un es kāpju kalnā, lai rīkotos tieši pretēji."

Kiršs bija sev iegalvojis, ka doties šurp viņu bija pamudinājis ētisks pienākums, tomēr viņš zināja, ka šo apmeklējumu veicinājusi krietna iedomības deva – viņš dedzīgi vēlējās sajust gandarījumu, ko sniegs brīdis, kad viņš apsēdīsies pretī šiem garīdzniekiem un pareģos viņu drīzumā gaidāmo galu.

"Tam laikam, kad jūs noteicāt, kas mums jāuzskata par patiesību, ir pienākušas beigas."

– Es izlasīju jūsu lietišķo biogrāfiju, – bīskaps pēkšņi ieteicās, aši uzlūkodams Kiršu. – Cik saprotu, esat nācis no Hārvarda Universitātes.

– Esmu to absolvējis. Jā.

– Skaidrs. Nesen lasīju, ka pirmo reizi Hārvarda Universitātes vēsturē tur iestājušies vairāk ateistu un agnostiķu nekā to, kuri uzskata sevi par kādas reliģijas sekotājiem. Tā ir ļoti daiļrunīga statistika, Kirša kungs.

"Ko lai piebilst," Kiršam gribējās atbildēt, "mūsu studenti kļūst aizvien gudrāki."

Tuvojoties senajai akmens mūra celtnei, vējš aizvien vairāk pieņēmās spēkā. Ēkas vestibilā valdīja blāva gaisma, un gaisā vēdīja smaga vīraka smarža. Abi vīri līkumoja pa tumšu gaiteņu labirintiem. Kirša acis pūlējās pielāgoties tumsai. Viņš turpināja soļot līdzi vīram sutanā, un beidzot viņi nostājās pie neparasti mazām koka durvīm. Bīskaps pieklauvēja, pieliecās un devās iekšā, ar mājienu mudinādams viesi rīkoties tāpat. Nedrošības pārņemts, Kiršs pārkāpa pāri slieksnim un nonāca taisnstūrainā telpā, pie kuras sienām atradās plaukti ar seniem, ādas vākos iesietiem sējumiem. Perpendikulāri tiem gluži kā ribas slējās atsevišķi novietoti grāmatu plaukti, starp kuriem bija ierīkoti čuguna radiatori. Tie burbuļoja un šņāca, radot baismīgu noskaņu, kas lika noprast, ka telpa ir dzīva. Kiršs pacēla acis uz grezno galeriju ar balustrādi, kas ieskāva visu otro stāvu, un viņam kļuva pilnīgi skaidrs, kur viņš nonācis.

Tā bija slavenā Montserrata bibliotēka, viņš atskārta, vienlaikus satrūcies, ka viņam vispār ir ļauts te ienākt. Klīda runas, ka šajā svētajā telpā atrodas unikāli reti teksti, kas pieejami vienīgi tiem mūkiem, kuri ziedojuši savu dzīvi Dievam un nošķīrušies no pasaules, lai apmestos šajā kalnā.

– Jūs pieprasījāt, lai viss noritētu slepeni, – bīskaps sacīja. – Šī ir mūsu noslēgtākā telpa. Te ir varējuši ienākt tikai daži nepiederoši cilvēki.

– Tā ir augstsirdīga privilēģija. Paldies.

Kopā ar bīskapu Kiršs piegāja pie liela koka galda, kur jau sēdēja un gaidīja divi paveci vīri. Tas, kurš sēdēja pa kreisi, izskatījās laika zoba sagrauzts, ar nogurušām acīm un nespodru, sirmu bārdu. Viņš bija ģērbies saņurcītā, melnā uzvalkā ar baltu kreklu, un viņam galvā bija mīksta filca platmale.

– Tas ir rabīns Jehuda Kevs, – bīskaps paziņoja. – Ievērojams jūdu filozofs, kurš ir sarakstījis daudz darbu par kabalistisko kosmoloģiju.

Kiršs pastiepa roku pāri galdam un pieklājīgi sasveicinājās ar rabīnu Kevu.

– Ļoti priecājos ar jums iepazīties, kungs, – Kiršs sacīja. – Es esmu lasījis jūsu grāmatas par kabalu. Nevaru gan sacīt, ka es šos darbus sapratu, tomēr esmu tos izlasījis.

Kevs draudzīgi pamāja, ar kabatlakatiņu nosusinādams asarojošās acis.

– Un šis, – bīskaps turpināja, norādīdams uz otru vīru, – ir godājamais allama Saīds al-Fadls. – Godājamais islāma zinātnieks piecēlās un plati pasmaidīja. Viņš bija plecīgs, neliela auguma, un dzīvespriecīgā seja nesaderējās ar tumšajām, caururbjošajām acīm. Viņš bija uzvilcis baltu, neuzkrītošu taubu.

– Un es, Kirša kungs, esmu lasījis jūsu prognozes par cilvēces nākotni. Nevaru gan sacīt, ka esmu ar tām vienisprātis, tomēr esmu tās izlasījis.

Kiršs pieklājīgi pasmaidīja un paspieda vīra roku.

– Un tas ir mūsu viesis Edmonds Kiršs, – bīskaps sacīja, vērsdamies pie abiem saviem kolēģiem. – Kā jau jūs zināt, viņš ir augsti vērtēts datorzinātnieks, spēļu teorijas speciālists, izgudrotājs un kaut kas līdzīgs tehnoloģiju pasaules pravietim. Paturot prātā šī cilvēka pieredzi, viņa lūgums rast iespēju uzrunāt mūs visus trīs mani samulsināja, tādēļ es tagad ļaušu Kirša kungam pašam paskaidrot, kāpēc viņš ir nācis šurp.

To teicis, bīskaps Valdespino apsēdās starp abiem kolēģiem, sakrustoja rokas un gaidpilni uzlūkoja Kiršu. Visi trīs vīri sēdēja viņam pretī gluži kā tribunāls, radot noskaņu, kas vairāk līdzinājās inkvizīcijai, nevis draudzīgai zinātnieku tikšanās reizei. Kiršs pēkšņi apjauta, ka bīskaps pat nebija piedāvājis viņam krēslu. Vērīgi pētot trīs pavecos vīrus sev priekšā, Kiršu pārņēma drīzāk mulsums, nevis bailes.

"Tātad šī ir tā svētā trīsvienība, ar kuru esmu pieprasījis tikšanos. Trīs viedie."

Ieturējis nelielu pauzi, lai uzsvērtu savu ietekmi, Kiršs piegāja pie loga un paraudzījās ārā uz satriecoši skaisto skatu. Pāri dziļai ielejai stiepās saules apspīdēta senu lauku raibā sega, aiz kuras slējās Koljserolas kalnu grēdas nelīdzenās smailes. Daudzu jūdžu attālumā aiz tām, kaut kur virs Baleāru jūras, pie apvāršņa pamazām savilkās draudīgi negaisa mākoņi.

"Cik piemēroti," Kiršs nodomāja, apjauzdams, kādu vētru viņa vārdi drīz vien sacels gan šajā telpā, gan visā pasaulē.

– Kungi, – viņš iesāka, strauji pagriezies pret trijotni, – es esmu pārliecināts, ka bīskaps Valdespino jau ir jums pavēstījis, ka esmu lūdzis ievērot slepenību. Pirms mēs turpinām, es tikai vēlos vēlreiz uzsvērt, ka tas, ko grasos jums izstāstīt, ir saglabājams vislielākajā noslēpumā. Vienkārši izsakoties, es lūdzu, lai jūs visi dotu klusēšanas zvērestu. Vai esam vienojušies?

Visi trīs vīri klusēdami pamāja. Kiršs zināja, ka tas droši vien bija lieki. "Viņi šo informāciju drīzāk vēlēsies dziļi norakt, nevis izplatīt."

– Šodien es esmu nācis šurp tādēļ, – Kiršs iesāka, – ka esmu paveicis zinātnisku atklājumu, kas jums noteikti šķitīs satraucošs. Tas ir kaut kas tāds, ar ko es esmu nodarbojies jau daudzus gadus, cerot saņemt atbildes uz diviem mūsu cilvēces pieredzes visbūtiskākajiem jautājumiem. Tagad, kad man tas beidzot ir izdevies, esmu ieradies tieši pie jums, absolūti pārliecināts, ka šī informācija būtiski ietekmēs visas pasaules ticīgos ļaudis un, pilnīgi iespējams, izraisīs pārmaiņas, ko var nodēvēt vienīgi par… teiksim tā, graujošām. Šobrīd es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kura rīcībā ir šī informācija, ko tagad grasos jums atklāt. – Kiršs iebāza roku žaketes kabatā un izvilka milzīgu viedtālruni. To viņš bija projektējis un uzbūvējis pats, īpaši pielāgojot savām vajadzībām. Telefonam bija koši krāsainas mozaīkas ietvars, un viņš to atbalstīja pretī trim vīriem gluži kā televizoru. Pēc īsa brīža viņš grasījās šo ierīci likt lietā, lai pieslēgtos īpaši drošam serverim, ievadītu savu paroli, kas sastāvēja no četrdesmit septiņām rakstu zīmēm, un straumētu šiem cilvēkiem domātu prezentāciju. – Tas, ko jūs tūlīt ieraudzīsiet, – Kiršs turpināja, – ir aptuvens uzmetums tam paziņojumam, ar ko es ceru iepazīstināt pasauli, iespējams, pēc aptuveni mēneša. Taču vispirms es vēlējos apspriesties ar dažiem pasaules ietekmīgākajiem reliģijas zinātniekiem, lai gūtu priekšstatu, kā šos jaunumus uztvers cilvēki, uz kuriem tie atstās vislielāko iespaidu.

Bīskaps skaļi nopūtās. Izskatījās, ka viņu drīzāk pārņēmusi garlaicība, nevis raizes.

– Intriģējošs ievads, Kirša kungs. Jūs runājat tā, it kā grasītos mums parādīt kaut ko tādu, kas satricinās visas pasaules reliģiju pamatus.

Kiršs aši pārlaida skatienu senajai svēto tekstu glabātavai. "Jūsu pamati netiks satricināti. Tie tiks sagrauti."

Viņš vērtējoši noskatīja vīrus, kuri sēdēja viņam priekšā un pat nenojauta, ka jau pēc trim dienām Kiršs bija iecerējis sarīkot satriecošu un ārkārtīgi rūpīgi izplānotu pasākumu, lai prezentētu savu vēstījumu sabiedrībai. Un tad cilvēkiem visā pasaulē kļūs skaidrs, ka visu reliģiju mācībām patiešām ir kaut kas kopīgs. Tās visas bija pagalam mānīgas.

Pirmā nodaļa

Profesors Roberts Lengdons vērīgi raudzījās augšup uz laukumā sēdošo četrdesmit pēdas augsto suni, kura vilnu veidoja zaļojošas zāles un smaržīgu ziedu paklājs.

"Es cenšos tevi iemīlēt," viņš nodomāja. "Patiešām cenšos."

Vēl brīdi apcerīgi nopētījis šo radījumu, Lengdons turpināja ceļu pa iekārto galeriju un nokāpa lejā pa plašo kāpņu terasi, kuras nevienādie pakāpieni bija veidoti ar nolūku izraut apmeklētāju no sava ierastā ritma un gaitas.

"Tas ir izdevies," Lengdons nosprieda, divreiz gandrīz paklupdams uz nevienādajiem pakāpieniem. Ticis lejā, Lengdons pēkšņi sastinga un ar skatienu ieurbās milzīgā priekšmetā, kas pacēlās viņam priekšā. "Nu mani vairs ne ar ko nevarēs pārsteigt."

Tur slējās milzīgs, melns zirneklis, kura tievās dzelzs kājas balstīja apaļu ķermeni, kas atradās vismaz trīsdesmit pēdu augstumā. Zem zirnekļa pavēderes karājās no stiepļu pinuma veidots olu maisiņš, pildīts ar stikla lodītēm.

– Tā ir "Māmiņa", – kāds ieteicās. Atrāvis skatienu no zirnekļa, Lengdons ieraudzīja, ka zem zirnekļa stāv slaids, melna brokāta šervani ģērbies vīrietis ar gandrīz komiski izliektām ūsām Salvadora Dali stilā. – Mans vārds ir Fernando, – viņš turpināja, – un es esmu šeit, lai jūs sirsnīgi sveiktu muzejā. – Vīrietis nopētīja sev priekšā uz galda nolikto vārda uzlīmju krājumu. – Lūdzu, vai varat nosaukt savu vārdu?

– Protams. Roberts Lengdons.

Fernando strauji pacēla galvu.

– Ak, lūdzu, atvainojiet! Es jūs nepazinu, kungs!

"Es pats sevi gandrīz nepazīstu," Lengdons nodomāja, stīvi tuvodamies vīrietim. Viņš bija uzvilcis melnu fraku ar baltu vesti un apsējis baltu tauriņu. "Es izskatos pēc Jeila Universitātes absolventu kora dalībnieka."

Lengdona klasiskā fraka bija šūta gandrīz pirms trīsdesmit gadiem, saglabājusies kopš laikiem, kad viņš Prinstonā vēl bija piedalījies "Efeju klubā". Pateicoties ik dienu baseinā cītīgi nopeldētajiem apļiem, šis ietērps viņam vēl aizvien derēja kā uzliets. Steigdamies ātrāk sakravāt mantas, viņš no skapja bija paķēris nepareizo uzvalku pakaramo un savu ierasto smokingu atstājis mājās.

– Ielūgumā bija rakstīts "vakartērps", – Lengdons ieminējās. – Ceru, ka fraka būs piemērota.

– Fraka ir klasisks ietērps! Jūs izskatāties satriecoši! – Vīrietis piesteidzās viņam klāt un uzmanīgi piespieda vārda uzlīmi pie Lengdona frakas atloka. – Jūsu ierašanās mums ir pagodinājums, kungs, – ūsainis piebilda. – Jūs taču noteikti esat mūs jau kādreiz apciemojis, vai ne?

– Patiesībā man ir kauns atzīties, bet es te vēl nekad neesmu bijis. – Lengdons starp zirnekļa kājām noraudzījās uz mirdzošo ēku viņiem priekšā.

– Nevar būt! – Fernando notēloja, ka grasās ģībt. – Vai tad jūs neesat modernās mākslas cienītājs?

Lengdonam modernās mākslas izaicinājums allaž bija sagādājis prieku – it īpaši vēlme izprast, kāpēc konkrēti darbi tiek izskatīti par šedevriem: Džeksona Polloka šļakatu gleznas, Endija Vorhola "Kempbela zupas skārdenes", Marka Rotko vienkāršie krāsu taisnstūri. Un tomēr Lengdons jutās daudz brīvāk, ja varēja spriest par Hieronīma Bosa darbu reliģisko simbolismu vai Fransisko de Goijas gleznošanas prasmi.

– Es drīzāk esmu klasikas piekritējs, – Lengdons atbildēja. – Es labāk izprotu da Vinči, nevis de Kūningu.

– Bet da Vinči un de Kūnings taču ir tik līdzīgi!

– Tad ir skaidrs, ka man par de Kūningu vēl daudz kas jāuzzina. – Lengdons pieklājīgi pasmaidīja.

– Nu, tad jūs esat ieradies īstajā vietā! – Vīrietis ar plašu žestu norādīja uz milzīgo ēku. – Šajā muzejā jūs atradīsiet vienu no pasaules lieliskākajām modernās mākslas kolekcijām! Es patiešām ceru, ka tā jums sagādās prieku.

– Mans nolūks ir to izbaudīt, – Lengdons atteica, – tikai gribētos uzzināt, kāpēc es šeit atrodos.

– Jūs neesat vienīgais! – Fernando priecīgi iesmējās un papurināja galvu. – Jūsu namatēvs ir ārkārtīgi noslēpumains un nevienam neatklāj šī vakara pasākuma mērķi. Pat muzeja darbinieki nezina, kas te notiks. Šāda noslēpumainība nodrošina pusi visa prieka… klīst neprātīgas baumas! Iekšā ir sapulcējušies vairāki simti viesu, to vidū arī daudzas slavenības, un neviens pat nenojauš, kas te šovakar notiks!

Tagad pasmaidīja arī Lengdons. Pasaulē bija ļoti maz pasākumu rīkotāju, kuriem pietiktu bramanības pēdējā brīdī izsūtīt ielūgumus ar kodolīgu tekstu: "Sestdienas vakarā. Noteikti atnāciet. Uzticieties man." Un vēl mazāk bija tādu, kuriem būtu izdevies pārliecināt simtiem īpaši svarīgu personu visu pamest un sēsties lidmašīnā uz Spānijas ziemeļiem, lai apmeklētu šo pasākumu. Izgājis no zirnekļa pavēderes, Lengdons aizsoļoja tālāk, pa ceļam uzmezdams skatienu milzīgam sarkanam reklāmkarogam, kas plīvoja viņam virs galvas.

VAKARS KOPĀ AR EDMONDU KIRŠU.

"Edmondam patiešām nekad nav trūcis pašpārliecības," Lengdons uzjautrināts nodomāja. Pirms aptuveni divdesmit gadiem jaunais Edijs Kiršs Hārvarda Universitātē bija kļuvis par vienu no Lengdona pirmajiem studentiem – ar datoriem aizrāvies izspūris dīvainis, kurš interesējies par kodiem un tādējādi nonācis Lengdona pirmkursniekiem domātajā seminārā "Kodi, šifri un simbolu valoda". Kirša izsmalcinātais prāts bija atstājis uz Lengdonu dziļu iespaidu, un abu attiecībās izveidojās īsta studenta un pasniedzēja saikne, kaut gan Kiršs beigu beigās bija pametis semiotikas putekļu klāto pasauli, lai pievērstos datoru spožajam solījumam. Kopš dienas, kad Kiršs saņēma diplomu, viņi bija uzturējuši sakarus jau vairāk nekā divdesmit gadus.

"Un nu students ir apsteidzis savu skolotāju," Lengdons nodomāja. "Par vairākiem gaismas gadiem."

Tagad Edmonds Kiršs bija kļuvis par pasaulslavenu disidentu – miljardieri, datorzinību speciālistu, futūristu, izgudrotāju un uzņēmēju. Šis četrdesmit gadus vecais vīrietis bija radījis satriecoši lielu mūsdienīgu tehnoloģiju klāstu, palīdzot spert būtiski lielus soļus tik dažādās jomās kā robotika, zinātne par smadzenēm, mākslīgais intelekts un nanotehnoloģijas. Kirša precīzās prognozes par nākotnē paredzamajiem zinātniskajiem atklājumiem ap viņu bija radījušas mistiķa auru. Lengdonam bija aizdomas, ka Edmonda biedējošās prognozēšanas prasmes pamatā ir viņa bezgalīgi plašās zināšanas par apkārtējo pasauli. Ciktāl vien Lengdons spēja atcerēties, Edmonds bija nepiesātināms bibliofils un lasīja visu, kas vien gadījās pa rokai. Lengdons vēl nekad nebija sastapis nevienu citu, kurš tik kaislīgi aizrautos ar grāmatām un spētu uztvert to saturu. Dažus pēdējos gadus Kiršs lielākoties bija pavadījis Spānijā, aizbildinādamies ar nebeidzamu mīlestību pret šīs valsts senatnīgo valdzinājumu, avangarda arhitektūru, ekscentriskajiem džina bāriem un nevainojamajiem laika apstākļiem. Reizi gadā Kiršs atgriezās Kembridžā, lai uzstātos Mičiganas Tehnoloģiju institūta Mediju laboratorijas pasākumā, un kopā ar Lengdonu ieturēja maltīti kādā no tobrīd iecienītākajām Bostonas izklaides vietām, par kurām Lengdons nebija ne dzirdējis. Viņi nekad nerunāja par tehnoloģiju; Kiršs ar Lengdonu gribēja apspriest vienīgi mākslu.

– Jūs esat mana saikne ar kultūru, Robert, – Kiršs bieži vien jokoja. – Mans privātais, brīvais mākslas bakalaurs!

Rotaļīgais mājiens par Lengdona ģimenes stāvokli šķita īpaši ironisks, jo to bija izteicis tāds pats vecpuisis, kurš nievājoši dēvēja monogāmiju par "apvainojumu evolūcijai" un gadu gaitā ir nofotografēts kopā ar neskaitāmām supermodelēm. Paturot prātā, ka Edmonds Kiršs ir izslavēts datorzinātņu novators, nebija grūti iztēloties viņu kā sevī noslēgušos tehnoloģiju dīvaini, taču viņš bija pacenties kļūt par mūsdienīgu populārās kultūras elku, apgrozījās slavenību aprindās, izvēlējās vismodernāko apģērbu, klausījās mistisku avangarda mūziku un bija savācis krietnu impresionistu un modernās mākslas pārstāvju darbu kolekciju. Kiršs bieži mēdza sūtīt Lengdonam elektroniskā pasta vēstules, lai lūgtu viņam padomu par jauniem mākslas darbiem, ko bija iecerējis pievienot savam krājumam.

"Lai pēc tam rīkotos tieši pretēji saņemtajam padomam," Lengdons nodomāja. Aptuveni pirms gada Kiršs bija pārsteidzis Lengdonu, sākdams viņu izvaicāt nevis par mākslu, bet gan par Dievu. Pašpasludinātam ateistam šāda temata izvēle bija neraksturīga. Sēžot Bostonas restorānā Tiger Mama pie šķīvja ar liellopu ribu ēdienu, Kiršs bija izprašņājis Lengdonu par dažādu pasaules reliģiju ticības pamatiem. Visvairāk viņu interesēja atšķirīgās leģendas par pasaules radīšanu. Lengdons bija viņam sniedzis apjomīgu atskaiti par visiem pastāvošajiem uzskatiem, sākot ar cilvēces izcelšanās stāstu, kas bija kopīgs gan jūdaismam, gan kristietībai, gan arī islāmam, un beidzot ar hinduistu nostāstu par Brahmu, babiloniešu mītiem par Marduku un visu pārējo.

– Gribētos zināt, – Lengdons ieteicās, ejot ārā no restorāna, – kāpēc futūrists tik ļoti interesējas par pagātni. Vai tas nozīmē, ka mūsu slavenais ateists beidzot ir nonācis pie Dieva?

Edmonds skaļi iesmējās.

– To jau nu jūs gribētu gan! Es tikai cenšos izvērtēt savus sāncenšus, Robert.

Lengdons pasmaidīja. "Tipiski."

– Zinātne un reliģija nav nekādi sāncenši. Tās ir divas atšķirīgas valodas, kas mēģina pastāstīt vienu un to pašu. Šajā pasaulē pietiek vietas gan vienai, gan otrai.

Pēc šīs tikšanās Lengdons no Edmonda gandrīz gadu nebija saņēmis nekādas ziņas. Un pēkšņi pirms trim dienām Lengdonam kā no zila gaisa bija pienākusi FedEx aploksne, kurā atradās lidmašīnas biļete, viesnīcas rezervācijas kvīts un ar Edmonda roku rakstīta zīmīte, kurā viņš tika mudināts apmeklēt šī vakara pasākumu. Tajā bija teikts: "Robert, man tas nozīmētu ārkārtīgi daudz, ja tieši Jūs varētu ierasties. Man šo vakaru īstenot ir palīdzējušas Jūsu atklāsmes mūsu pēdējās sarunas laikā."

Lengdonu bija pārņēmusi neizpratne. Nekam viņu toreizējā sarunā nebija ne mazākās saistības ar šo futūrista rīkoto pasākumu. FedEx aploksnē bija ielikts arī melnbalts attēls, kurā bija redzami divi viens otram pretī stāvoši cilvēki. Zem tā Kiršs bija uzrakstījis dažas Lengdonam adresētas dzejas rindas.

Robert,

kad stāsimies vien otram pretī,

tiks atklāts tukšums tas, kas mani šurpu vedis.

Edmonds


Ieraudzījis attēlu, Lengdons pasmaidīja. Tā bija atjautīga atsauce uz kādu notikumu, kurā Lengdons tika iesaistīts pirms vairākiem gadiem. Tukšajā laukumā starp abām sejām bija redzams svētā Grāla kausa apveids.

Nu Lengdons stāvēja ārā pie muzeja, dedzīgi vēlēdamies uzzināt, ko gan viņa bijušais students grasījās visiem paziņot. Viņa fraku plivināja viegls vējš. Lengdons sāka soļot pa betona celiņu, kas veda gar līkumainās Nervjonas krastu. Savulaik šī upe bija kalpojusi par plaukstošas rūpnieciskas pilsētas dzīvības avotu. Gaisā vēdīja viegla vara smaka. Nogriezies takas līkumā, Lengdons beidzot atļāvās palūkoties augšup uz milzīgo, mirgojošo muzeja ēku. To bija neiespējami ietvert vienā skatienā, kas turpināja slīdēt šurpu turpu pār celtnes neparasto, iegareno apveidu.

"Šī ēka ne vien pārkāpj visus likumus, bet arī pilnīgi ignorē tos," Lengdons nodomāja. "Vieta, kas ir kā radīta Edmondam."

Gugenheima muzejs Bilbao, Spānijā, līdzinājās citplanētiešu halucinācijai. Tā bija savērptu metālisku apveidu kolāža, kas izskatījās tik savādi, it kā šīs formas būtu atbalstītas cita pret citu gandrīz vai nejaušā secībā. Haotisko apveidu kopumu, kas aizstiepās tālumā, klāja vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši titāna flīžu. Tās vizēja kā zivs zvīņas un radīja vienlaikus dabisku un ārpuszemei raksturīgu noskaņu, it kā tur kāds futūristisks milzis būtu izrāpies no ūdens, lai pagozētos saulē upes krastā. 1997. gadā pēc šīs ēkas atklāšanas izdevums The New Yorker tās arhitektu Frenku Gēriju bija slavinājis kā cilvēku, kurš radījis "fantastisku sapņu kuģi, viļņainu apveidu titāna apmetnī", bet citi kritiķi visā pasaulē bija jūsmīgi saukuši: "Visdiženākā mūsu laikmeta būve!" – "Nepastāvīga ģenialitāte!" – "Satriecošs arhitektūras veikums!"

Kopš muzeja atklāšanas bija uzcelti vēl vairāki duči citu "dekonstruktīvisma" ēku – Disneja koncertzāle Losandželosā, "BMW pasaule" Minhenē un pat paša Lengdona universitātes jaunā bibliotēka. Katra varēja lepoties ar radikāli neparastu projektu un būves īstenojumu, tomēr Lengdons nebija pārliecināts, vai kāda no šīm ēkām varētu sacensties ar tik nepārspējamo Gugenheima muzeju Bilbao. Pienākot tuvāk, Lengdonam radās sajūta, ka ēkas flīzētā fasāde pēc katra soļa pārveidojas, ļaujot no katra skatu leņķa ieraudzīt kaut ko jaunu. Nu pamazām sāka atklāties muzeja iespaidīgākā ilūzija. Neticami, taču, raugoties no viņa pašreizējās atrašanās vietas, radās priekšstats, ka milzīgā ēka burtiski peld ūdenī, milzīgajā, šķietami bezgalīgajā lagūnā, kas skalojās gar muzeja ārsienām. Lengdons uz īsu brīdi pakavējās, lai apbrīnotu šo ainu, un tad devās pāri lagūnai pa minimālisma stilā būvēto gājēju tiltiņu, kas liecās pār ūdens stiklaino virsmu. Vēl nepaguvis pārsoļot pāri tiltam, viņš satrūkās no skaļas šņākoņas, kas atskanēja kaut kur zem kājām. Lengdons apstājās tieši tajā brīdī, kad no patiltes izmutuļoja miglas mākonis. Viņu ieskāva biezs miglas apmetnis, kas aizvēlās tālāk pāri lagūnai uz muzeja pusi un apņēma visus ēkas pamatus.

"Miglas skulptūra," Lengdons nodomāja. Viņš bija lasījis par šo japāņu mākslinieces Fudžiko Nakajas darbu. Šī tā dēvētā "skulptūra" bija revolucionārs, no saredzama gaisa veidots darinājums, miglas siena, kas te uzradās, te atkal izgaisa. Ņemot vērā to, ka gan vējš, gan atmosfēras spiediens ik dienu bija atšķirīgs, arī skulptūra ikreiz izrādījās pilnīgi citāda. Šņākšana zem tilta mitējās, un Lengdons noskatījās, kā miglas siena klusi nolaižas pār lagūnu, virpuļodama un lēni slīdēdama gluži kā saprātīga būtne. Iespaids bija vienlīdz ēterisks un mulsinošs. Šķita, ka viss muzejs ir pacēlies virs ūdens un bezsvara stāvoklī balstās uz mākoņa kā jūrā apmaldījies rēgu kuģis.

Kad Lengdons jau grasījās doties tālāk, ūdens rāmo virsmu satricināja sīku izvirdumu virkne. Negaidot no lagūnas augšup izšāvās pieci liesmojoši uguns stabi, kas dunēja vienmērīgi kā raķešu dzinēji. Tie caururba miglas piesātināto gaisu, metot žilbinošas gaismas atspīdumu uz muzeja titāna flīzēm. Pašam Lengdonam arhitektūras jomā labāk patika tādi klasiski būvēti muzeji kā Luvra vai Prado, tomēr, nolūkojoties, kā virs lagūnas plīvo migla un liesmas, viņš nespēja šī ultramodernā muzeja vietā iedomāties nevienu citu celtni, kas varētu būt piemērotāka šādam pasākumam, ko sarīkojis cilvēks, kurš mīl mākslu un inovācijas un spēj pavisam skaidri saskatīt nākotni.

Izgājis cauri miglai, Lengdons pielika soli. Viņam priekšā slējās muzeja ieeja – draudīgs, melns caurums reptilim līdzīgajā ēkā. Lengdons tuvojās slieksnim, un viņu pārņēma neomulīga sajūta, it kā viņš grasītos ieiet pūķa rīklē.

Otrā nodaļa

Flotes admirālis Luiss Advila sēdēja uz bāra krēsla tukšā krodziņā, kas atradās svešā pilsētā. Viņš jutās pārguris, jo nesen bija ar lidmašīnu ieradies šajā pilsētā pēc darba, kura dēļ divpadsmit stundu laikā viņam bija nācies veikt daudzus tūkstošus jūdžu. Iedzēris malku tonika no jau otrās glāzes, viņš sāka stingi raudzīties uz krāsaino pudeļu ierindu aiz bāra letes.

"Tuksnesī jebkurš spēj saglabāt skaidru prātu," viņš nodomāja, "taču tikai uzticīgie spēj sēdēt oāzē, atsakoties pavērt lūpas."

Avila jau gandrīz gadu nebija pavēris lūpas, lai ieņemtu sātanu. Viņš nopētīja sevi bāra spoguļos un, redzot attēlu, kas raudzījās viņam pretī, atļāvās izbaudīt retu apmierinājuma brīdi.

Viņš bija viens no tiem Vidusjūras izcelsmes vīriešiem, kuriem vecums laimīgā kārtā ir nācis tikai par labu. Gadu gaitā viņa cietie, melnie bārdas rugāji bija mīkstinājušies un pārvērtušies iespaidīgā, iesirmā bārdā, ugunīgi tumšo acu skatiens bija atmaidzis, kļūstot rāmas pārliecības pilns, bet tvirto, melnīgsnējo ādu nu bija apcepinājusi saule, ievelkot tajā grumbas un radot iespaidu, ka šis cilvēks ar samiegtām acīm nemitīgi vēro jūru.

Pat sešdesmit triju gadu vecumā viņa ķermenis bija kalsns un tvirts. Iespaidīgo augumu vēl vairāk izcēla piegulošā uniforma. Tobrīd Avila bija uzposies flotes baltajā parādes uniformā – karaliskā livrejā, kas sastāvēja no baltas formastērpa divrindu žaketes ar platiem, melniem uzplečiem un iespaidīgu apbalvojuma medaļu virkni, iestīvināta, balta krekla ar augstu apkaklīti un baltām biksēm ar zīda uzšuvēm.

"Kaut arī Spānijas armāda varbūt arī vairs nav visvarenākā flote pasaulē, tomēr mēs vēl aizvien protam pienācīgi ietērpt savus virsniekus."

Admirālis šo uniformu nebija vilcis jau vairākus gadus, taču šis vakars bija īpašs. Pirmīt, soļojot pa svešās pilsētas ielām, viņš bija izbaudījis gan sieviešu atzinīgos skatienus, gan to, kā vīrieši centās turēties no viņa pa lielu gabalu.

"Tos, kuri dzīvo saskaņā ar kādu kodeksu, ciena visi."

– Otra tónica? – glītā bāra apkalpotāja apvaicājās. Viņa bija aptuveni trīsdesmit gadus veca, ar kuplu augumu un rotaļīgu smaidu.

Avila papurināja galvu.

– No, gracias.

Krodziņā nebija neviena cita apmeklētāja, un Avila juta bāra apkalpotājas apbrīnas pilno skatienu. Atkal tikt ieraudzītam bija patīkami. "Es esmu atgriezies no bezdibeņa."

Luiss Avila zināja, ka šaušalīgais notikums, kas pirms pieciem gadiem bija gandrīz izpostījis viņa dzīvi, mūžam slēpsies viņa prāta tālākajos nostūros – viens vienīgs apdullinošs mirklis, kad zeme bija atvērusies un aprijusi viņu visu.

Seviļas katedrāle.

Lieldienu rīts.

Caur vitrāžas logiem plūda Andalūzijas saules staru straumes, šķiežot krāšņas raibu krāsu eksplozijas pār katedrāles akmens iekštelpām. Ērģeles dimdināja gaviļu pilnā priekā, kamēr tūkstošiem dievlūdzēju svinēja augšāmcelšanās brīnumu.

Avila bija nometies ceļos pie Komūnijas margām. Viņa sirdī viļņojās pateicība. Pēc mūža, kas bija pavadīts, kalpojot jūrai, viņš tika svētīts ar vislielāko Dieva dāvanu – ģimeni. Plati pasmaidījis, Avila pagriezās un pāri plecam aši atskatījās uz savu jauno sievu Mariju, kura joprojām sēdēja solā, grūtniecības dēļ kļuvusi pārāk neveikla, lai veiktu garo ceļu pa eju. Viņai līdzās savam tēvam satraukti māja abu trīsgadīgais dēls Pepe. Avila pamirkšķināja puisēnam, un Marija sirsnīgi uzsmaidīja vīram.

"Paldies tev, Dievs," Avila nodomāja un no jauna pagriezās pret margām, lai pieņemtu vīna kausu.

Nākamajā mirklī klusajā katedrālē atbalsojās apdullinošs sprādziens.

Ar vienu vienīgu gaismas zibsni visa viņa pasaule uzliesmoja.

Sprādziena vilnis spēcīgi trieca Avilu pret Komūnijas margām. Viņa augumu saspieda svilinošais gruvešu un cilvēku ķermeņa daļu uzplūds. Atguvis samaņu, Avila biezajos dūmos nespēja ievilkt elpu un uz mirkli pat nesaprata ne to, kur atrodas, ne arī to, kas pirmīt noticis.

Tad cauri džinkstēšanai ausīs viņš saklausīja ciešanu pilnus kliedzienus. Avila steidzās piecelties, šausmās apjēgdams, kur atrodas. Viņš sev iegalvoja, ka viss ir tikai briesmīgs sapnis. Viņš grīļojoties devās atpakaļ pa piedūmoto katedrāli, spraucās garām vaidošajiem un sakropļotajiem ļaudīm, izmisumā klupa un turpināja virzīties aptuveni uz to pusi, kur vēl tikai pirms dažiem mirkļiem bija smaidījuši viņa sieva un dēls.

Tur vairs nekā nebija.

Ne solu rindu, ne cilvēku.

Tikai asiņaini gruveši uz apdegušas akmens grīdas.

Šaušalīgās atmiņas žēlsirdīgi satrieca bāra durvju zvana šķindoņa. Avila paķēra savu toniku un aši iemalkoja, lai padzītu tumsu. Tā viņam bija nācies darīt jau neskaitāmas reizes.

Bāra durvis atsprāga līdz galam vaļā. Avila pagriezās un ieraudzīja, ka pa tām ieklūp divi drukni vīri. Viņi greizā tonī dziedāja kādu īru kaujas dziesmu un bija ģērbušies zaļos futbolkreklos, kas tikai ar pūlēm spēja nosegt viņu vēderus. Acīmredzot pēcpusdienas mačā bija uzvarējusi Īrijas viesu komanda.

"Uzskatīsim, ka tas ir man domāts mājiens," Avila nodomāja un piecēlās. Viņš palūdza rēķinu, taču bāra apkalpotāja tikai pamirkšķināja viņam un noraidoši atmeta ar roku. Avila pateicās un pagriezās, lai dotos prom.

– Velns un elle! – viens no ienācējiem iekliedzās, blenzdams uz Avilas iespaidīgo uniformu. – Tas tak ir Spānijas karalis!

Abi vīri izplūda smieklos un piegrīļojās viņam klāt.

Lai dotos uz durvīm, Avila mēģināja izvairīties, taču lielākais no vīriem rupji sagrāba viņu aiz rokas un parāva atpakaļ pie bāra krēsla.

– Pagaidiet, jūsu augstība! Mēs esam veikuši tālu ceļu uz Spāniju; tagad mēs gribam iedzert kausu alus kopā ar karali!

Avila nopētīja vīra netīro roku, kas bija satvērusi viņa nesen izgludināto piedurkni.

– Laidiet mani vaļā, – viņš klusi sacīja. – Man jāiet prom.

– Nē… tev tagad jāpaliek, lai iedzertu alu, amigo. – Vīra tvēriens kļuva ciešāks. Viņa draugs ar netīru pirkstu sāka bakstīt medaļas pie Avilas krūtīm.

– Izskatās, ka tu esi īsts varonis, tētuk. – Viņš paraustīja vienu no Avilas visvērtīgākajiem apbalvojumiem. – Viduslaiku vāle? Tātad tu esi bruņinieks spožās bruņās?! – Viņš skaļi iesmējās.

"Esi iecietīgs," Avila sev atgādināja. Viņš bija sastapis neskaitāmus šādus cilvēkus – vientiesīgas, nelaimīgas dvēseles, kas nekad nebija neko aizstāvējušas un tikai akli un ļaunprātīgi izmantojušas citu izcīnītās tiesības un brīvības.

– Patiesībā, – Avila klusi atteica, – šī vāle ir Spānijas flotes Unidad de Operaciones Especiales simbols.

– Īpašo uzdevumu vienība? – Vīrs izlikās, ka bailēs nodreb. – Ļoti iespaidīgi. Un kas tas par simbolu? – Viņš norādīja uz Avilas labo roku.

Avila uzmeta skatienu savai plaukstai. Tās vidū mīkstajā miesā vīdēja melns tetovējums – četrpadsmitajā gadsimtā radies simbols.



"Šī zīme mani sargā," Avila nodomāja, uzmanīgi nopētījis simbolu. "Kaut arī man tā nebūs vajadzīga."

– Lai nu paliek, – huligāns noteica, beidzot atlaida Avilas roku un pievērsās bāra apkalpotājai. – Tu esi smukiņa, – viņš paziņoja. – Vai tu esi simtprocentīga spāniete?

– Esmu gan, – viņa pieklājīgi atbildēja.

– Vai tevī nav nekā no īriem?

– Nē.

– Vai tu kādu gribētu? – Sabrucis histēriskos smieklos, vīrs ar dūri uzsita pa bāra leti.

– Lieciet viņu mierā! – Avila pavēlēja.

Vīrietis apsviedās un nikni paglūnēja uz viņu.

Otrais agresīvais vīrs spēcīgi iebikstīja Avilam krūtīs.

– Vai tu mūs gribi mācīt?

Juzdamies noguris pēc šīs dienas ilgā ceļojuma, Avila dziļi ievilka elpu un norādīja uz bāra pusi.

– Kungi, lūdzu, apsēdieties. Es jums izmaksāšu alu.



"Labi gan, ka viņš te uzkavēsies," bāra apkalpotāja nodomāja. Kaut arī viņa spēja par sevi parūpēties, tomēr, redzot, cik mierīgi šis virsnieks bija ticis galā ar abiem brutālajiem vīriem, viņa bija nedaudz zaudējusi drosmi un nu cerēja, ka viņš varētu te palikt līdz krodziņa slēgšanai.

Virsnieks pasūtīja divas glāzes alus un vēl vienu toniku sev pašam un no jauna apsēdās pie bāra. Abi futbola huligāni apsēdās viņam līdzās katrs savā pusē.

– Toniks? – viens no viņiem ņirdzīgi apvaicājās. – Man likās, ka mēs kopīgi iedzersim.

– Diemžēl man ir norunāta tikšanās, – virsnieks atteica un piecēlās. – Bet lai jums labi garšo.

Tiklīdz viņš bija nostājies uz kājām, abi vīri gluži kā sarunājuši rupji uzsita viņam pa pleciem un nogrūda viņu atpakaļ uz bāra krēsla. Virsnieka acīs pazibēja un tad atkal pagaisa dusmu dzirksts.

– Vectētiņ, diez vai tev vajadzētu mūs atstāt te vienus pašus kopā ar tavu draudzeni. – Vīrs paskatījās uz bāra apkalpotāju un ar mēli izdarīja kaut ko pretīgu.

Labu brīdi virsnieks palika klusi sēžam. Tad viņš iebāza roku žaketes kabatā.

Abi vīri viņu sagrāba.

– Ei! Ko tu dari?

Virsnieks ļoti lēni izvilka mobilo telefonu un kaut ko spāniski pateica vīriem. Abi neizpratnē blenza, un viņš atsāka runāt angliski.

– Atvainojiet, man tikai jāpiezvana sievai un jāpasaka viņai, ka es aizkavēšos. Izskatās, ka man te nāksies palikt vēl kādu laiku.

– Beidzot tu runā kā īsts vīrs, vecīt! – lielākais no abiem vīriešiem iesaucās, iztukšoja savu alus glāzi un trieca to pret leti. – Vēl vienu!

No jauna piepildīdama abu neģēļu glāzes, bāra apkalpotāja spogulī vēroja, kā virsnieks viegli pieskaras dažiem telefona taustiņiem un pieliek to pie auss. Kāds atsaucās uz zvanu, un viņš sāka ātri bērt vārdus spāņu valodā.

– Le llamo desde el bar Molly Malone, – virsnieks sacīja, nolasīdams bāra nosaukumu un adresi no sev priekšā noliktā alus kausa paliktņa. – Calle Particular de Estraunza, ocho. – Mirkli nogaidījis, viņš turpināja: – Necesitamos ayuda inmediatamente. Hay dos hombres heridos. – Tad viņš izbeidza sarunu.

"Dos hombres heridos?" Bāra apkalpotājas sirds iepukstējās straujāk. "Divi ievainoti vīrieši?" Pirms vēl viņa paguva apjēgt, ko tas nozīmē, pazibēja kaut kas balts, virsnieks strauji apsviedās pa labi un ar šķebinošu skaņu trieca augšup pavērstu elkoni pret lielākā neģēļa degunu. Pašķīda asinis, un vīrs nokrita atmuguriski. Pirms vēl otrais vīrs bija paguvis kaut kā reaģēt, virsnieks vēlreiz apsviedās, šoreiz pa kreisi, spēcīgi ietrieca elkoni vīram balsenē, un arī viņš atmuguriski nogāzās zemē no bāra krēsla.

Izbijusies bāra apkalpotāja nekādi nespēja novērst skatienu no abiem zemē guļošajiem vīriem. Viens no viņiem sāpēs kliedza, otrs bija saķēris kaklu un pūlējās ievilkt gaisu. Virsnieks nesteidzīgi piecēlās, baisi mierīgi izvilka maku un nolika uz bāra letes simt eiro naudaszīmi.

– Lūdzu piedošanu, – viņš spāniski uzrunāja bāra apkalpotāju. – Tūlīt ieradīsies policija un jums palīdzēs. – To teicis, viņš pagriezās un izgāja.



Ticis ārā, admirālis Avila ieelpoja nakts gaisu un pa Masarredo promenādi aizsoļoja upes virzienā. Tuvojās policijas sirēnas, un viņš ieslīdēja ēnās, lai ļautu varas pārstāvjiem pabraukt garām. Avilu gaidīja svarīgs darbs, un viņš tovakar vairs nevarēja atļauties ielaišanos turpmākos sarežģījumos. "Reģents bija skaidri aprakstījis šī vakara kaujas uzdevumu." Reģenta pavēles Avila uzklausīja vienkārši un rāmi. Nekādu lēmumu. Nekādas vainas apziņas. Tikai rīcība. Visas savas karjeras laikā viņš bija izrīkojis citus un nu jutās atvieglots, ka varēja atkāpties no stūres rata un ļaut, lai šo kuģi vada citi. "Šajā karā es esmu tikai kājnieks." Pirms vairākām dienām Reģents bija viņam uzticējis tik satraucošu noslēpumu, ka Avilam nebija atlicis nekas cits, kā vien piedāvāties pilnīgi ziedot sevi šai lietai. Pagājušās nakts nežēlīgais uzdevums vēl joprojām nedeva viņam mieru, tomēr viņš zināja, ka par to viņam tiks piedots.

"Taisnībai ir daudzas sejas. Un šajā naktī nāve piemeklēs vēl daudzus."

Iznācis atklātā laukumā upes krastā, Avila pavērsa acis augšup pret milzīgo ēku sev priekšā. Tas bija kroplīgi izlocītu, ar metāla flīzēm apšūtu apveidu juceklis – it kā divi tūkstoši arhitektūras attīstības gadu būtu pamesti novārtā, dodot ceļu pilnīgam haosam.

"Daži to dēvē par muzeju. Es to saucu par kroplību."

Apkopojis domas, Avila šķērsoja laukumu, izlīkumodams starp vairākām ērmīgām skulptūrām, kas bija novietotas ārā pie Bilbao Gugenheima muzeja. Tuvodamies ēkai, viņš vēroja daudzos viesus, kuri bija uzposušies savos smalkākajos vakartērpos.

"Bezdievju pūļi ir sanākuši kopā. Tomēr šis vakars nenoritēs tā, kā viņi ir iztēlojušies."

Viņš sakārtoja savu admirāļa formas cepuri, nogludināja žaketi un domās sagatavojās gaidāmajam uzdevumam. Šis vakars bija daļa no daudz apjomīgāka norīkojuma – taisnības krusta gājiena.

Šķērsodams pagalmu, aiz kura atradās muzeja ieeja, Avila viegli pieskārās kabatā noglabātajam rožukronim.

Trešā nodaļa

Muzeja ātrijs līdzinājās futūristiskai katedrālei.

Iegājis pa durvīm, Lengdons tūlīt atgāza galvu. Viņa skatiens pārslīdēja pār milzīgiem, baltiem pīlāriem un augstu stikla sienu un pacēlās divsimt pēdu augstumā, kur halogēna prožektori ar spoži baltu gaismu apspīdēja griestu velves. Pār debesīm krustām šķērsām stiepās platformu un balkonu tīkls. To izraibināja melnbalti tērpti apmeklētāji, kuri staigāja iekšā un ārā pa augšējām galerijām un stāvēja pie lielajiem logiem, apbrīnodami lejā redzamo baseinu. Turpat līdzās stiklots lifts klusi slīdēja lejā gar sienu, atgriezdamies uz zemes, lai uzņemtu vēl vairāk apmeklētāju.

Roberts Lengdons vēl nekad nebija redzējis tādu muzeju. Pat skaņa te šķita svešāda. Apkārt valdīja nevis ierastais skaņu slāpējošas iekštelpu apdares radīts, bijības pilns klusums, bet gan klusas runātāju atbalsis, kas atstarojās no akmens un stikla. Vienīgā, kas Lengdonam šķita pazīstama, bija asā, sterilā piegarša rīkles galā. Gaiss visos pasaules muzejos bija vienāds – tas bija rūpīgi attīrīts no vissīkākajām daļiņām un oksidētājiem un pēc tam papildināts ar jonizētu ūdeni, lai sasniegtu četrdesmit piecu procentu mitruma pakāpi.

Lengdons izgāja cauri pārsteidzoši stingru drošības pārbaužu punktu virknei, ievērodams krietnu daudzumu bruņotu sargu, un beidzot nostājās pie vēl viena reģistrācijas galda. Kāda jauna sieviete tur dalīja radioaustiņas.

– Audioguía?

– Nē, paldies, – Lengdons pasmaidījis atbildēja.

Kad viņš jau tuvojās galdam, sieviete viņu aizkavēja un ierunājās nevainojamā angļu valodā.

– Lūdzu, piedodiet, kungs, taču mūsu šī vakara namatēvs Edmonds Hirša kungs ir uzstājis, ka visiem ir jāizsniedz radioaustiņas. Tas piederas pie šī vakara pasākuma.

– Jā, protams, es tās paņemšu.

Tiklīdz Lengdons pasniedzās pēc radioaustiņām, sieviete noraidoši pamāja, nopētīja viņa vārda uzlīmi, ieskatījās garā viesu sarakstā, uzmeklēja viņa vārdu un tad pasniedza viņam radioaustiņas, kuru numurs bija norādīts pretī viņa vārdam.

– Šovakar katram no viesiem ir paredzēta īpaša ekskursija.

"Patiešām?" Lengdons paskatījās apkārt. "Te taču ir simtiem apmeklētāju."

Lengdons nopētīja radioaustiņas. Tas bija spīdīgs metāla loks, kuram katrā galā bija sīki spilventiņi. Šķiet, ievērojusi viņa neizpratni, jaunā sieviete pienāca klāt, lai viņam palīdzētu.

– Tās ir pavisam jaunas, – viņa paskaidroja, palīdzēdama viņam uzlikt ierīci.

– Pārveidotāja spilventiņi tiek nevis ievietoti ausīs, bet gan piestiprināti pie sejas. – Viņa aizlika metāla loku viņam aiz pakauša un iegrozīja spilventiņus tā, lai tie viegli piekļautos viņa sejai tieši virs žokļa kaula un zem deniņiem.

– Bet kā…

– Kaulu vadītspējas tehnoloģija. Pārveidotāji ievada skaņu tieši jūsu žokļa kaulos, ļaujot tai nonākt tieši jūsu auss gliemežnīcā. Es pirmīt to izmēģināju, un iespaids patiešām ir ļoti apbrīnojams, rodas sajūta, it kā balss skanētu tieši galvā. Vēl vairāk, tas ļauj jums netraucēti klausīties pārējās sarunas.

– Ļoti atjautīgi.

– Kirša kungs šo tehnoloģiju izgudroja pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tagad to piedāvā daudzi plašam patērētāju lokam domāti radioaustiņu zīmolu ražotāji.

"Jācer, ka arī Ludvigs van Bēthovens dabūs savu tiesu," Lengdons nodomāja, būdams pilnīgi pārliecināts, ka patiesais kaulu vadītspējas tehnoloģijas izgudrotājs bija astoņpadsmitā gadsimta komponists, kurš, kļuvis kurls, atklāja, ka var pievienot savām klavierēm metāla stieni un spēlējot iekost to zobos, tādējādi ar žokļa kaula vibrāciju palīdzību perfekti sajūtot skaņu.

– Mēs ceram, ka jūs izbaudīsiet savu ekskursiju, – sieviete sacīja. – Līdz prezentācijas sākumam jums ir vēl stunda, lai apskatītu muzeju. Kad pienāks laiks doties augšā uz auditoriju, jūs saņemsiet audiogida brīdinājumu.

– Pateicos. Vai man ir kaut kas jānospiež, lai…

– Nē, ierīce sāks darboties pati. Jūsu ekskursija sāksies, tiklīdz jūs sāksiet kustēties.

– Ak jā, protams, – Lengdons pasmaidīja. Viņš aizsoļoja pa ātriju pie neliela pulciņa citu apmeklētāju. Tie visi gaidīja liftu, un pie viņu žokļu kauliem bija piestiprinātas līdzīgas radioaustiņas.

Viņš vēl nebija paguvis šķērsot ātriju, kad galvā ieskanējās vīrieša balss.

– Labvakar, un esiet sveicināts Bilbao Gugenheima muzejā! Zinādams, ka balss nāk no viņa radioaustiņām, Lengdons tomēr apstājās kā zemē iemiets un atskatījās. Iespaids bija pārsteidzošs – tieši tā, kā jaunā sieviete bija aprakstījusi, proti, it kā runātājs atrastos viņam galvā.

– Sveicam jūs no visas sirds, profesor Lengdon! – Balss skanēja draudzīgi un viegli, ar mundru britu akcentu. – Mani sauc Vinstons, un es esmu pagodināts šovakar kļūt par jūsu gidu.

"Kam viņi ir likuši to ierunāt? Hjū Grāntam?"

– Šovakar, – možā balss turpināja, – jūs varat brīvi staigāt visur, kur vien vēlaties, un es pacentīšos izskaidrot jums visu, ko jūs tobrīd aplūkosiet.

Cik varēja noprast, visas radioaustiņas bija apgādātas ne vien ar jautru stāstnieku, īpaši katram apmeklētājam sagatavotu ierakstu un kaulu vadītspējas tehnoloģiju, bet arī ar globālās pozicionēšanas sistēmu, lai varētu precīzi noteikt, kurā muzeja vietā apmeklētājs ir apstājies un kurš komentārs ir jāpārraida attiecīgajā vietā.

– Es lieliski apzinos, kungs, – balss piebilda, – ka jūs kā jau mākslas profesors esat viens no mūsu zinošākajiem viesiem, un pastāv iespēja, ka šī iemesla dēļ mans ieguldījums jums nemaz nebūs vajadzīgs. Vēl ļaunāk, varbūt jūs itin nemaz nebūsiet vienisprātis ar to, kā es analizēšu atsevišķus darbus! – Balss neveikli iesmējās.

"Nopietni? Kurš ir sacerējis šo tekstu?" Vajadzēja atzīt, ka jautrais tonis un īpaši viņam sagatavotais pakalpojums bija burvīga nianse, taču Lengdonam šķita grūti iztēloties, cik lielas pūles ir liktas lietā, lai pielāgotu īpašas radioaustiņas katram no daudzajiem simtiem apmeklētāju.

Par laimi, balss uz laiku apklusa, it kā iepriekš ieprogrammētajam sagaidīšanas dialogam būtu pienācis gals.

Lengdons uzmeta skatienu vēl vienam milzīgam, sarkanam transparentam, kas karājās virs pūļa ātrija otrajā pusē.

Edmonds Kiršs

Šovakar mēs speram soli uz priekšu

"Sasodīts, ko gan Edmonds grasās paziņot?"

Tad Lengdons pievērsās liftiem, kam līdzās tērzēja pulciņš viesu. Starp tiem bija divi slaveni globālu interneta kompāniju dibinātāji, ievērojams indiešu izcelsmes aktieris un vairāki citi labi ģērbti ļoti svarīgi ļaudis, kurus Lengdonam droši vien būtu vajadzējis pazīt, tomēr viņš tos neatcerējās. Apzinādamies, ka gan nevēlas, gan arī nav gatavs uzsākt saviesīgu sarunu par sociālajiem tīkliem un Bolivudu, Lengdons aizsoļoja pretējā virzienā un nesteidzīgi tuvojās lielam modernās mākslas darbam, kas bija novietots pie tālākās sienas.

Instalācija bija ievietota tumšā grotā un sastāvēja no deviņām šaurām konveijera lentēm, kas parādījās no spraugām grīdā un strauji virzījās augšup, nozūdot spraugās griestos. Tas viss līdzinājās deviņiem vertikāli slīdošiem eskalatoriem. Uz katras konveijera lentes bija izgaismots teksts.

"Es skaļi lūdzos… Es sajūtu tavu smaržu uz savas ādas… es izrunāju tavu vārdu."

Piegājis tuvāk, Lengdons saprata, ka slīdošās lentes patiesībā ir nekustīgas; kustības ilūziju radīja sīciņu LED lampiņu "āda", kas pārklāja katru no vertikālajiem stariem. Gaismiņas te strauji iedegās, te atkal izdzisa, veidojot vārdus, kas uzradās pie grīdas, uzjoņoja augšup pa lenti un nozuda griestos.

"Es izmisīgi raudu… Tur bija asinis… Neviens man nepateica."

– Tas ir izaicinošs mākslas darbs, – paziņoja atkal pēkšņi uzradies audiogids.

– Tā nosaukums ir "Instalācija Bilbao", un to ir radījusi konceptuālās mākslas pārstāve Dženija Holcere. Tā sastāv no deviņām LED plāksnēm, kas ir četrdesmit pēdas augstas, un pa tām tiem pārraidīti citāti basku, spāņu un angļu valodā. Tie visi ir saistīti ar AIDS šausmām un palicēju pārciestajām sāpēm.

Lengdons bija spiests atzīt, ka iespaids ir hipnotizējošs un savā ziņā arī sirdi plosošs.

– Varbūt jūs jau esat redzējis kādu Dženijas Holceres darbu?

Kā apburts Lengdons skatījās uz tekstu, kas plūda debesīs. "Es apglabāju savu galvu… es apglabāju tavu galvu… es apglabāju tevi."

– Lengdona kungs? – audiogids skanīgi ievaicājās. – Vai jūs mani dzirdat? Vai jūsu radioaustiņas darbojas?

– Piedodiet… – Lengdons iztrūkās. – Ko? Hallo?

– Jā, labdien, – balss atbildēja. – Manuprāt, mēs jau reiz sasveicinājāmies. Es tikai pārliecinos, vai jūs mani dzirdat.

– Es… atvainojos, – Lengdons sastomījās, strauji novērsdamies no eksponāta un paskatīdamies pāri ātrijam. – Man likās, ka jūs esat ieraksts! Nemaz neapjautu, ka tiešraidē sazinos ar dzīvu cilvēku.

Lengdons domās iztēlojās neskaitāmas kabīnes, kurās rosījās ar radioaustiņām un muzeja katalogiem apbruņojušos kuratoru armija.

– Viss ir kārtībā, kungs. Šovakar es būšu jūsu personīgais pavadonis. Jūsu radioaustiņās ir iebūvēts arī mikrofons. Šī programma ir radīta kā interaktīva sadarbība, kurā mēs ar jums varam risināt dialogu par mākslu.

Tagad Lengdons ievēroja, ka arī pārējie apmeklētāji kaut ko runā savās radioaustiņās. Pat tie, kuri bija ieradušies kā pāri, šķita nedaudz atkāpušies viens no otra un, pārmijot mulsus skatienus, klusi tērzēja ar saviem personīgajiem ekskursiju vadītājiem.

– Vai šeit katram viesim ir savs ekskursiju vadītājs?

– Jā, kungs. Šovakar mēs vadām individuālas ekskursijas trīssimt astoņpadsmit apmeklētājiem.

– Neticami.

– Nu, kā jau jūs zināt, Edmonds Kiršs ir dedzīgs mākslas un tehnoloģijas cienītājs. Šo sistēmu viņš ir izstrādājis tieši muzejiem, cerēdams ar to aizvietot grupu ekskursijas, ko pats nicina. Tādējādi katrs apmeklētājs var izbaudīt privātu ekskursiju, pārvietoties pats savā ātrumā un uzdot jautājumus, ko viņam varbūt būtu kauns darīt grupas klātbūtnē. Tā patiešām ir daudz dziļāka un daudzveidīgāka pieredze.

– Nevēlos izklausīties vecmodīgs, bet… kāpēc katram no mums kāds nevar staigāt līdzās?

– Tas ir loģistikas jautājums, – vīrietis atbildēja. – Ja muzeja pasākumā piedalītos arī personīgie ekskursiju vadītāji, apmeklētāju skaits divkāršotos, un iespējamo viesu skaitu nāktos divkārt samazināt. Turklāt visu personīgo ekskursiju vadītāju vienlaicīgā runāšana radītu jucekli, kas novērstu uzmanību. Šīs ieceres pamatā ir vēlme padarīt diskusiju par netraucētu pieredzi. Kirša kungs allaž apgalvo, ka viens no mākslas mērķiem ir dialoga veicināšana.

– Pilnīgi piekrītu, – Lengdons atbildēja, – un tieši tāpēc cilvēki bieži vien apmeklē muzejus kopā ar kādu draugu vai romantisku paziņu. Šādas radioaustiņas varētu uzskatīt par nedaudz antisociālām.

– Vai zināt? – brits atsaucās. – Šādā gadījumā visas radioaustiņas var pieslēgt vienam ekskursiju vadītājam un izbaudīt grupas diskusiju. Šis programmu nodrošinājums patiešām ir ļoti mūsdienīgs.

– Izklausās, ka jums ir atbildes uz visiem jautājumiem.

– Patiesībā tas ir mans darbs. – Gids mulsi iesmējās un pēkšņi ierunājās par kaut ko citu. – Un tagad, profesor, ja jūs šķērsosiet ātriju logu virzienā, tad ieraudzīsiet muzeja lielāko gleznu.

Lai to izdarītu, Lengdons pagāja garām pievilcīgam, aptuveni trīsdesmitgadīgam pārim, kam bija vienādas baltas beisbola cepurītes. Priekšpusē tās bija greznotas nevis ar kādas kompānijas logotipu, bet gan ar pārsteidzošu simbolu.



To Lengdons pazina labi un tomēr vēl nekad nebija redzējis uz kādas cepures. Pēdējo gadu laikā šis ārkārtīgi stilizētais A burts bija kļuvis par universālu simbolu, ar ko tika apzīmēta viena no planētas visstraujāk augošajām un aizvien skaļākajām ļaužu grupām – ateisti, kuri ar katru dienu aizvien pārliecinošāk iebilda pret to, ko paši uzskatīja par reliģiskas ticības briesmām.

"Vai ateistiem tagad ir pašiem savas beisbola cepures?"

Nopētot tehnoloģiju ģēnijus, kas visapkārt risināja saviesīgas sarunas, Lengdons sev atgādināja, ka daudzi no šiem jaunajiem, analītiskajiem prātiem droši vien ir ārkārtīgi noskaņoti pret reliģiju. Gluži tāpat kā Edmonds. Šī vakara apmeklētājus gan īsti nevarēja uzskatīt par reliģijas simboloģijas profesora ierasto vidi.

Ceturtā nodaļa

ConspiracyNet.com

JAUNĀKĀS ZIŅAS

Atjauninājums: uzklikšķinot šeit, var aplūkot conspiracynet.com "Dienas 10 populārākās ziņas". Un vēl mums ir pavisam jauna ziņa!

Edmonda Kirša negaidītais paziņojums?

Šovakar Bilbao pilsētu Spānijā ir pārpludinājuši tehnoloģiju titāni, kuri ieradušies uz VIP pasākumu, ko Gugenheima muzejā sarīkojis futūrists Edmonds Kiršs. Apsardze ir ārkārtīgi augstā līmenī, un viesiem vēl nav atklāts pasākuma temats, taču ConspiracyNet no sava slepenā pārstāvja ir saņēmis mājienu, ka Edmonds Kiršs tuvākajā laikā gatavojas uzstāties ar uzrunu un ir iecerējis pārsteigt savus viesus ar nozīmīgu zinātnisku paziņojumu. ConspiracyNet turpinās sekot līdzi šai norisei un ziņot par to, tiklīdz mēs paši būsim noskaidrojuši kaut ko vairāk.

Piektā nodaļa

Eiropas lielākā sinagoga atrodas Dohāņi ielā Budapeštā. Šajā mauru stilā būvētajā svētnīcā ar divām vienādām torņu smailēm pietiek vietas vairāk nekā trim tūkstošiem dievlūdzēju. Pirmā stāva solu rindas ir domātas vīriešiem, bet soli balkonā – sievietēm.

Ārā, dārzā, atrodas masu kaps, kurā ir apglabāti daudzi simti Ungārijas ebreju, kas gājuši bojā nacistu okupācijas laikā. Šī vieta ir iezīmēta ar "Dzīvības koku" – metāla skulptūru, kas ataino sēru vītolu. Uz katras no tā lapām ir iegravēts kāda upura vārds. Kad uzpūš vējš, metāla lapas sāk grabēt, un šī skaņa biedējoši atbalsojas virs svētās zemes.

Vairāk nekā trīs gadu desmitus Lielās sinagogas garīgais līderis bijis izcilais Talmuda pārzinātājs un kabalists rabīns Jehuda Kevs, kurš, par spīti savam cienījamam vecumam un sliktajai veselībai, joprojām bija aktīvs ebreju kopienas biedrs gan Ungārijā, gan visā pasaulē.

Kad virs Donavas sāka rietēt saule, rabīns Kevs izgāja no sinagogas, pasoļoja garām Dohāņi ielas mazajiem veikaliņiem un noslēpumainajiem "drupu bāriem", lai dotos uz savām mājām Piecpadsmitā marta laukumā, akmens sviediena attālumā no Elizabetes tilta, kas savieno senās Budas un Peštas pilsētas, kuras tika oficiāli apvienotas 1873. gadā.

Strauji tuvojās Pesahs – svētki, kurus Kevs uzskatīja par vienu no priecīgākajiem gada notikumiem, – un tomēr kopš pagājušās nedēļas, kad viņš bija atgriezies no Pasaules reliģiju parlamenta, viņu nepameta bezgalīgs nemiers.

"Kaut es nebūtu tur piedalījies."

Neparastā tikšanās ar bīskapu Valdespino, allamu Saīdu alFadlu un futūristu Edmondu Kiršu nebija devusi Kevam mieru trīs dienas no vietas.

Tagad, pārradies mājās, Kevs taisnā ceļā aizsteidzās uz savas mājas pagalma dārzu un atslēdza házikó – namiņu, kas kalpoja par viņa privāto patvērumu un kabinetu.

Tajā atradās viena vienīga telpa ar augstiem grāmatplauktiem, kas bija ielīkuši no reliģisku rakstu sējumu svara. Kevs platiem soļiem piegāja pie rakstāmgalda, apsēdās un ar sarauktu pieri uzlūkoja jucekli sev priekšā.

"Ja kāds šonedēļ ieraudzītu manu rakstāmgaldu, tad nodomātu, ka esmu zaudējis prātu."

Pa visu darba virsmu bija izkaisīts pusducis mazpazīstamu reliģisku tekstu. Tie bija atšķirti un izraibināti ar līmlapiņām. Aiz tiem uz koka paliktņiem gulēja trīs smagi sējumi – Tora ebreju, aramiešu un angļu valodā. Tie visi bija atvērti vienā un tai pašā vietā.

"Pirmā Mozus grāmata. Iesākumā…"

Protams, Kevs šo Radīšanas grāmatu prata noskaitīt no galvas visās trijās valodās; drīzāk viņš mēdza lasīt zinātniskus "Zoharas" komentārus vai padziļinātu kabalistiskās kosmoloģijas teoriju. Tāda līmeņa zinātniekam kā Kevs studēt Radīšanas grāmatu bija tas pats, kas Einšteinam atgriezties pie pamatskolas aritmētikas. Un tomēr rabīns šonedēļ bija nodarbojies tieši ar to, un pierakstu bloknots uz viņa rakstāmgalda bija varmācīgi sašvīkāts ar mežonīgi kricelētu piezīmju straumi – tik juceklīgu, ka arī pats Kevs tikai ar pūlēm spēja kaut ko salasīt.

"Izskatās, ka esmu kļuvis neprātīgs."

Vispirms rabīns Kevs bija sācis ar Toru – izcelšanās stāstu, kas bija kopīgs gan ebrejiem, gan kristiešiem. "Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi." Pēc tam viņš bija ķēries pie Talmuda norādījumu tekstiem un pārlasījis rabīnu skaidrojumus par Ma’aseh Bereshit – "Iesākuma darbu". Pēc tās viņš bija sācis rakņāties pa Midrašu, pētot dažādu godājamu reliģijas pētnieku komentārus, kuros bija mēģināts izskaidrot tradicionālā radīšanas stāsta šķietamās pretrunas. Visbeidzot Kevs bija ieracies "Zoharas" mistiskajā kabalas zinātnē, saskaņā ar kuru neaptveramais Dievs izpaudās kā desmit dažādas zefirotas jeb dimensijas, kas izvietotas pa kanāliem, ko dēvē par Dzīvības koku; no tā veidojušies četri dažādi visumi.

Jūdaismu veidojošo uzskatu mistiskā noslēpumainība Kevam allaž bija šķitusi mierinoša. Tas bija kā Dieva atgādinājums par to, ka cilvēcei nav lemts saprast visas lietas. Un tomēr tagad, kad Kevs bija noskatījies Edmonda Kirša prezentāciju un pārdomājis Kirša vienkāršo un skaidro atklājumu, viņš jutās tik savādi, it kā trīs dienas no vietas būtu ar skatienu urbies novecojušu pretrunu krājumā. Kādā brīdī viņam nebija atlicis nekas cits, kā vien pastumt malā savus senos tekstus un iziet garā pastaigā gar Donavu, lai sakopotu domas.

Rabīns Kevs beidzot bija sācis samierināties ar sāpīgu patiesību: Kirša darbs patiešām varēja radīt katastrofālu atbalsi šīs pasaules ticīgo dvēselē. Zinātnieka atklājums pārdroši noliedza visas tradicionālās reliģijas doktrīnas, turklāt tas tika paveikts sāpīgi vienkārši un pārliecinoši.

"Es nekādi nespēju aizmirst to pēdējo attēlu," Kevs secināja, atsaucis atmiņā Kirša prezentācijas mokošo noslēgumu, ko viņi bija noskatījušies Kirša milzīgajā telefonā. "Šie jaunumi ietekmēs visas cilvēciskās būtnes – nevis tikai dievbijīgos vien."

Kaut gan rabīns Kevs jau vairākas dienas bija gremdējies pārdomās, viņš tomēr vēl aizvien nebija sapratis, ko darīt ar Kirša sniegto informāciju.

Viņš šaubījās, vai arī Valdespino un al-Fadls bija tikuši pie skaidrības. Visi trīs vīri pirms divām dienām bija sazinājušies pa telefonu, taču viņu saruna neizrādījās auglīga.

– Mani draugi, – Valdespino bija iesācis. – Pats par sevi saprotams, ka Edmonda Kirša prezentācija bija satraucoša… daudzējādā ziņā. Es uzstāju, lai viņš man piezvana un mēs turpinām diskusiju, taču viņš ir apklusis. Un tagad es uzskatu, ka mums ir jāpieņem lēmums.

– Es jau to esmu izdarījis, – al-Fadls paziņoja. – Mēs nevaram sēdēt, rokas klēpī salikuši. Mums šī situācija ir jāņem savā pārraudzībā. Nevienam nav nekāds noslēpums, ka Kiršs nicina reliģiju, un savu atklājumu viņš pavēstīs tā, lai ticības nākotnei nodarītu maksimāli lielu postu. Mums jārīkojas proaktīvi. Mums pašiem ir jāpaziņo par viņa atklājumu. Nekavējoties. Mums tas jāpasniedz pienācīgā veidā, lai mīkstinātu triecienu un pēc iespējas mazāk apdraudētu ticīgos visā garīgajā pasaulē.

– Es apzinos, ka mēs jau esam runājuši par šī atklājuma pavēstīšanu, – Valdespino iebilda, – taču es diemžēl nekādi nespēju iedomāties, kā šādu informāciju varētu pasniegt tā, lai tā neizklausītos draudīgi. – Viņš smagi nopūtās. – Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst to, ka apzvērējām Kirša kungam neizpaust viņa noslēpumu nevienam.

– Tiesa gan, – al-Fadls apstiprināja, – un arī manī mājo pretrunīgas jūtas attiecībā uz šī zvēresta laušanu, tomēr es uzskatu, ka mums ir jāizvēlas mazākais no abiem ļaunumiem un jārīkojas vispārēja labuma vārdā. Tas ir uzbrukums mums visiem, musulmaņiem, ebrejiem, kristiešiem, hinduistiem, visām reliģijām vienādā apmērā. Paturot prātā to, ka visas mūsu ticības ir vienisprātis par tām pamatpatiesībām, ko Kirša kungs patlaban mēģina graut, mūsu pienākums ir atklāt šo jaunumu tā, lai mūsu kopienās neradītu lieku satraukumu.

– Baidos, ka tas nekādi nebūs iespējams, – Valdespino iebilda. – Ja mēs patiešām apsveram domu par Kirša jaunās vēsts atklāšanu sabiedrībai, vienīgā iespēja ir mest šaubu ēnu pār viņa atklājumu, apšaubīt to, kamēr viņš vēl nav visu izstāstījis pasaulei.

– Vai jūs runājat par Edmondu Kiršu? – al-Fadls noprasīja. – Par ģeniālu zinātnieku, kurš vēl ne reizi nav kļūdījies? Vai tad mēs visi ar viņu nesatikāmies? Viņa prezentācija bija pārliecinoša.

Valdespino kaut ko noņurdēja un tad sacīja:

– Tā nebija pārliecinošāka par visu, ko savulaik paziņoja Galilejs, Bruno vai Koperniks. Reliģijām arī agrāk ir gadījies nokļūt nepatīkamā stāvoklī. Pie mūsu durvīm kārtējo reizi ir skaļi pieklauvējusi zinātne.

– Taču šoreiz tas notiek apjomā, kas ir daudz dziļāks par fizikas un astronomijas atklājumiem! – al-Fadls iesaucās. – Kiršs met izaicinājumu pašai būtībai, visas mūsu ticības pamatiem! Jūs varat citēt vēsturi, cik vien vēlaties, taču neaizmirstiet, ka, par spīti jūsu Vatikāna milzīgajām pūlēm apklusināt tādus cilvēkus kā Galilejs, viņa zinātne beigu beigās tomēr guva virsroku. Un tas pats notiks arī ar Kirša zinātni. Kaut ko tādu nav iespējams apturēt.

Iestājās drūms klusums.

– Mana nostāja šajā jautājumā ir vienkārša, – Valdespino atkal ierunājās. – Es vēlos, kaut Edmonds Kiršs nebūtu veicis šo atklājumu. Baidos, ka mēs neesam gatavi pieņemt to, ko viņš ir noskaidrojis. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka būs labāk, ja šī informācija nemūžam nekļūs publiski zināma. – Viņš uz brīdi apklusa. – Tai pašā laikā es esmu pārliecināts, ka viss mūsu pasaulē notiek tā, kā to iecerējis Dievs. Varbūt Dievs ar lūgšanas starpniecību uzrunās Kirša kungu un pārliecinās viņu pārdomāt un nepaziņot pasaulei par savu atklājumu.

Varēja dzirdēt, kā al-Fadls izsmējīgi nosprauslojas.

– Šaubos, vai Kirša kungs ir no tiem, kuri spēj sadzirdēt Dieva balsi.

– Varbūt arī ne, – Valdespino sacīja. – Taču brīnumi notiek ik dienu.

Al-Fadls kaislīgi atcirta:

– Visu cieņu, bet, ja vien jūs nesāksiet lūgties, lai Dievs satriec Kiršu, kamēr viņš nav paguvis paziņot…

– Kungi! – Kevs iejaucās, mēģinādams kliedēt aizvien pieaugošo spriedzi.

– Mēs nedrīkstam neko sasteigt. Mums nevajag jau šovakar nonākt pie vienprātīga lēmuma. Kirša kungs sacīja, ka paziņojums ir gaidāms pēc mēneša. Varbūt es varētu ierosināt, lai katrs no mums klusībā visu pārdomā, un pēc dažām dienām mēs atkal varētu sazināties. Varbūt pārdomu laikā mums atklāsies pareizais rīcības plāns.

– Prātīgs padoms, – Valdespino atbildēja.

– Mums nevajadzētu nogaidīt pārāk ilgi, – al-Fadls brīdināja. – Sazvanīsimies pēc divām dienām.

– Norunāts, – Valdespino piekrita. – Tad mēs arī varēsim visu izlemt.

Tas notika pirms divām dienām, un nu bija pienācis vakars, kad vajadzēja turpināt iesākto sarunu.

Viens savā namiņā rabīns Kevs pamazām kļuva nemierīgs. Vakarā ieplānotā saruna nu jau bija aizkavējusies gandrīz par desmit minūtēm.

Beidzot iezvanījās telefons, un Kevs to strauji paķēra.

– Esiet sveicināts, rabīn, – sacīja bīskaps Valdespino, izklausīdamies satraukts. – Piedodiet par kavēšanos. – Viņš ieturēja pauzi. – Baidos, ka allama al-Fadls šoreiz mums nepievienosies.

– Ak tā? – Kevs pārsteigts noprasīja. – Vai kaut kas atgadījies?

– Nevaru pateikt. Es visu dienu mēģinu ar viņu sazināties, taču izskatās, ka allama ir… nozudis. Nevienam no viņa kolēģiem nav ne jausmas, kur viņš palicis.

Kevam pār muguru pārskrēja saltas trīsas.

– Tas ir biedējoši.

– Piekrītu. Cerams, ka ar viņu nav atgadījies nekas ļauns. Diemžēl man ir arī citi jaunumi. – Bīskaps atkal uz brīdi apklusa, un viņa balss kļuva vēl drūmāka. – Es nupat uzzināju, ka Edmonds Kiršs rīko pasākumu, lai dalītos savā atklājumā ar visu pasauli, un tas notiek… šovakar.

– Šovakar?! – Kevs noprasīja. – Viņš teica, ka tas notiks pēc mēneša!

– Jā, – Valdespino atteica. – Tie bija meli.

Sestā nodaļa

Radioaustiņās atbalsojās Vinstona draudzīgā balss.

– Profesor, tieši priekšā jūs ieraudzīsiet mūsu kolekcijas vislielāko gleznu, kaut arī lielākā daļa apmeklētāju pirmajā brīdī to nepamana.

Lengdons nopētīja muzeja ātriju, taču ieraudzīja tikai stikla sienu, aiz kuras atradās baseins.

– Ļoti žēl, taču šķiet, ka šoreiz esmu pievienojies vairākumam. Es neredzu nevienu gleznu.

– Jā, tā ir novietota mazliet neparasti. – Vinstons iesmējās. – Audekls ir piestiprināts nevis pie sienas, bet gan pie grīdas.

"To jau vajadzēja noprast," Lengdons nodomāja, palūkojās lejup, pavirzījās uz priekšu un beidzot ievēroja milzīgo, četrstūraino audeklu, kas bija nostiepts pār akmens grīdu viņam pie kājām.

Milzīgā glezna sastāvēja no vienas vienīgas krāsas. Tas bija vienkrāsains, tumši zils lauks, un skatītāji stāvēja tai apkārt un šķita raugāmies nelielā dīķī.

– Šīs gleznas izmērs ir gandrīz seštūkstoš kvadrātpēdas, – Vinstons paskaidroja.

Tā bija desmit reizes lielāka par Lengdona pirmo Kembridžas dzīvokli.

– Autors ir Īvs Kleins, un šī glezna ir sirsnīgi iesaukta par "Peldbaseinu". – Lengdons bija spiests atzīt – šis neatvairāmi krāšņais zilais tonis rada iespaidu, ka viņš varētu ienirt tieši audeklā. – Šo krāsu ir radījis Kleins, – Vinstons turpināja. – Tās nosaukums ir "Starptautiskā Kleina zilā", un viņš apgalvoja, ka tās dziļums neļauj aizmirst, cik netverams un neierobežots ir viņa paša utopiskais pasaules redzējums.

Lengdons noprata, ka Vinstons ir sācis lasīt iepriekš sagatavotu tekstu.

– Kleina slavenākie darbi ir viņa zilās gleznas, taču viņš ir radījis arī satraucošu, prātu mulsinošu fotogrāfiju, kuras nosaukums ir "Lēciens tukšumā". Tūkstoš deviņsimt sešdesmitajā gadā atklāta, tā izraisīja lielu paniku.

"Lēcienu tukšumā" Lengdons bija redzējis Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Šī fotogrāfija patiešām radīja ļoti neomulīgu iespaidu. Tajā bija redzams labi ģērbies vīrietis, kurš ar ieplestām rokām nolec no augstas ēkas un strauji krīt pretī ietvei. Patiesībā šis attēls bija mākslīgi veidots – ģeniāli izdomāts un velnišķīgi pārveidots ar žileti vēl labu laiku pirms Photoshop datorprogrammas izgudrošanas.

– Turklāt, – Vinstons piebilda, – Kleins ir sacerējis arī skaņdarbu "Monotonā klusuma simfonija", kurā simfoniskais orķestris precīzi divdesmit minūtes atskaņo re mažoru.

– Un cilvēki to klausās?

– Tūkstošiem cilvēku. Un šis akords ir tikai kompozīcijas pirmā daļa. Otrajā daļā orķestris nekustīgi sēž un divdesmit minūtes atskaņo "tīru klusumu".

– Tas taču ir joks, vai ne?

– Nē. Es runāju pilnīgi nopietni. Šim skaņdarbam par aizstāvību jāteic, ka koncerts, iespējams, nemaz nebija tik garlaicīgs, kā varētu izklausīties; uz skatuves atradās arī trīs kailas, ar zilu krāsu noziestas sievietes, kuras vārtījās pa milzīgiem audekliem.

Kaut arī lielāko daļu savas karjeras veltījis mākslas studijām, Lengdons tomēr raizējās, ka tā arī nav īsti iemācījies pienācīgi novērtēt mākslas pasaules avangarda piedāvājumu. Viņš vēl aizvien nespēja līdz galam izprast modernās mākslas pievilcību.

– Negribas būt nepieklājīgam, Vinston, tomēr jāteic, ka man bieži vien ir ļoti grūti saprast, kad kaut kas ir uzskatāms par moderno mākslu un kad tas gluži vienkārši ir kaut kas ērmīgs.

Vinstons nesatricināmi atteica:

– Jā, ļaudis par to bieži jautā, vai ne? Jūsu klasiskās mākslas pasaulē darbi tiek cienīti par mākslinieka prasmi, tas ir, par to, cik izveicīgi viņš prot rīkoties ar otu uz audekla vai ar kaltu pie akmens. Toties modernajā mākslā meistardarbi vairāk tiek vērtēti par ideju, nevis par tās izpildījumu. Piemēram, ikviens bez pūlēm spētu sacerēt četrdesmit minūtes ilgu simfoniju, kas sastāv tikai no viena akorda un klusuma, taču ideja par to iešāvās prātā vienīgi Īvam Kleinam.

– Tiesa gan.

– Protams, arī ārā redzamā "Miglas skulptūra" ir izcils konceptuālās mākslas piemērs. Māksliniecei radās ideja ievietot zem tilta caururbtas caurules un pūst miglu pār baseina virsmu, taču šī mākslas darba radītāji ir vietējie santehniķi. – Vinstons ieturēja pauzi. – Kaut gan, manuprāt, māksliniece ir pelnījusi visaugstāko novērtējumu par to, ka ir izmantojusi savu darbu kā kodu.

– Migla ir kods?

– Jā. Tas ir šifrēts veltījums muzeja arhitektam.

– Frenkam Gērijam?

– Frenkam O. Gērijam, – Vinstons pārlaboja.

– F. O. G. Angliski sanāk "migla". Atjautīgi.

Kad Lengdons pagājās tuvāk logiem, Vinstons ieminējās:

– No šejienes paveras jauks skats uz zirnekli. Vai jūs, nākot šurp, pamanījāt "Māmiņu"?

Lengdons pa logu paskatījās pāri baseinam uz laukumu, kur slējās milzīgā melnās atraitnes skulptūra.

– Jā. To ir ļoti grūti neievērot.

– Spriežot pēc jūsu intonācijas, jūs neesat par viņu sajūsmā, vai ne?

– Es cenšos. – Lengdons uz mirkli apklusa. – Būdams klasikas piekritējs, es īsti nezinu, ko par to domāt.

– Interesanti, – Vinstons piezīmēja. – Biju iztēlojies, ka jūs jau nu gan pratīsiet novērtēt "Māmiņu". Viņa ir izcils piemērs klasiskajam priekšstatam par pretstatījumu. Patiesībā nākamreiz, kad par to stāstīsiet studentiem, nebūtu slikti, ja jūs viņu izmantotu kā piemēru.

Lengdons nopētīja zirnekli, nespēdams tajā saskatīt neko no iepriekš minētā. Mācot studentiem par pretstatījumu, viņš parasti deva priekšroku kaut kam nedaudz tradicionālākam.

– Es laikam tomēr palikšu pie "Dāvida".

– Jā, Mikelandželo ir zelta standarts. – Vinstons iesmējās. – Ģeniāli pozējošs Dāvids sievišķīgā kontrapostā. Viņa vaļīgi nolaistā plaukstas locītava nevērīgi tur nokārušos lingu, ļaujot noprast sievišķīgu trauslumu. Un tomēr Dāvida acis izstaro nāvīgu apņemšanos, viņa dzīslas un vēnas ir izspiedušās, gaidot brīdi, kad viņš varēs nogalināt Goliātu. Šis darbs ir vienlaikus trausls un nāvējošs.

Šāds apraksts Lengdonam šķita iespaidīgs. Žēl gan, ka viņa studenti nespēja tik skaidri izprast šo Mikelandželo šedevru.

– "Māmiņa" ne ar ko neatšķiras no Dāvida, – Vinstons turpināja. – Tas ir tikpat pārdrošs pretēju arhetipisku principu pretstatījums. Dabā melnā atraitne ir baiss radījums, plēsoņa, kas noķer upurus savā tīklā un nogalina. Kaut arī šī zirnekliene ir nāvējoša, te viņa ir atveidota ar briestošu olu maisiņu, gatava radīt dzīvību, tādējādi viņa ir gan plēsoņa, gan ciltsmāte; spēcīgs kodols, kas slejas uz neiespējami tievām kājām, kas liecina gan par spēku, gan par trauslumu. Es atļautos "Māmiņu" nodēvēt par mūsdienu Dāvidu.

– Es gan to nedarītu. – Lengdons pasmaidīja. – Tomēr jāatzīst, ka jūsu analīze ir viela pārdomām.

– Labi, tad atļaujiet jums parādīt vēl pēdējo darbu. Ir sagadījies tā, ka tas ir Edmonda Kirša oriģināldarbs.

– Patiešām? Man pat prātā nebija ienācis, ka Edmonds ir arī mākslinieks.

Vinstons iesmējās.

– Par to es jums ļaušu spriest pašam.

Gids aizvadīja Lengdonu gar logiem līdz plašai nišai, kurā pie sienas bija piekārta liela izkaltētu mālu plāksne. Tās priekšā bija sapulcējusies apmeklētāju grupa. Pirmajā mirklī cietais materiāls Lengdonam atsauca atmiņā muzeja fosiliju eksponātu, taču šajā mālā nebija nekādu fosiliju.

Tajā bija rupji iegravētas zīmes, līdzīgas tām, ko bērns ar kociņu varētu ievilkt slapjā cementā. Skatītāji nešķita sajūsmināti.

– Vai to ir izveidojis Edmonds? – norūca ūdeļādas kažokā ietinusies sieviete ar botoksētām lūpām. – Neko nesaprotu.

Lengdons nespēja apvaldīt savu pasniedzēja garu.

– Patiesībā tas ir ļoti atjautīgs darbs, – viņš iejaucās. – Pagaidām tas man patīk vislabāk no visa, ko esmu redzējis šajā muzejā.

Sieviete apsviedās un nopētīja viņu ar neslēptu nicinājumu.

– Ak, patiešām? Tad esiet tik laipns un apgaismojiet mani!

"Ar lielāko prieku." Lengdons piegāja pie zīmju virknes, kas bija rupji iegravēta māla virsmā.



– Nu, sāksim ar to, – viņš sacīja, – ka Edmonds ir izmantojis mālu, lai apliecinātu cieņu cilvēces senākajai rakstu valodai, proti, ķīļrakstam. – Sieviete nedroši samirkšķināja acis. Lengdons turpināja: – Trīs vidējās rupji ievilktās zīmes asīriešu valodā nozīmē vārdu "zivs". To sauc par piktogrammu. Ieskatoties vērīgāk, var iztēloties pa labi vērsto zivs pavērto muti, kā arī trīsstūrainās spuras uz ķermeņa. – Sapulcējušies apmeklētāji piešķieba galvu un vēlreiz nopētīja darbu. – Un, ja jūs palūkosieties šeit… – Lengdons norādīja uz iespiedumu virkni pa kreisi no zivs. – Tad ieraudzīsiet, ka Edmonds aiz zivs ir atstājis mālā pēdu nospiedumus, kas simbolizē zivs vēsturisko evolucionāro iznākšanu uz sauszemes. – Klausītāji sāka atzinīgi māt ar galvu. – Un visbeidzot, – Lengdons turpināja, – šī asimetriskā zvaigznīte labajā pusē… simbols, ko zivs patlaban šķiet notiesājam… ir viens no vēstures senākajiem Dieva simboliem.

Ar botoksu apstrādātā sieviete pagriezās un drūmi uzlūkoja viņu.

– Zivs, kura ēd Dievu?

– Tā var noprast. Tā ir rotaļīga Darvina zivs versija, evolūcija, kas aprij reliģiju. – Lengdons uzlūkoja grupu un nevērīgi paraustīja plecus. – Kā jau teicu, tas ir ļoti atjautīgs darbs.

Promejot Lengdons vēl saklausīja sev aiz muguras klusu murmināšanu. Vinstons iesmējās.

– Ļoti uzjautrinoši, profesor! Edmonds būtu novērtējis jūsu improvizēto lekciju. Nav daudz tādu, kuri spēj to visu atšifrēt.

– Ziniet, – Lengdons atteica, – patiesībā tas ir mans darbs.

– Jā, un tagad man ir skaidrs, kāpēc Kirša kungs lūdza jūs uzskatīt par pavisam īpašu viesi. Patiesībā viņš lika jums parādīt kaut ko tādu, ko neviens no pārējiem viesiem šovakar neieraudzīs.

– Ak tā? Un… kas tas varētu būt?

– Vai pa labi no galvenajiem logiem jūs redzat norobežotu gaiteni?

Legdons uzmanīgi palūkojās pa labi.

– Redzu gan.

– Lieliski. Lūdzu, sekojiet manām norādēm!

Šaubīdamies Lengdons paklausīja Vinstona pakāpeniskajiem norādījumiem. Piegājis pie ieejas gaitenī un vēlreiz pārliecinājies, ka neviens viņu nenovēro, viņš neuzkrītoši aizspraucās aiz statņiem un nozuda gaitenī. Kad ātrijā sanākušais pūlis bija palicis aiz muguras, Lengdons nosoļoja pa gaiteni trīsdesmit pēdas un nonāca pie metāla durvīm ar ciparu tastatūru.

– Nospiediet šos sešus skaitļus! – Vinstons pavēlēja un nosauca tos. Lengdons ierakstīja kodu, un durvis noklikšķēja. – Labi, profesor, lūdzu, ejiet iekšā! – Īsti nesaprazdams, kas tagad notiks, Lengdons vēl mirkli palika stāvam, tad saņēmās un atgrūda durvis vaļā. Telpā aiz tām valdīja gandrīz pilnīga tumsa. – Es jums ieslēgšu gaismu, – Vinstons sacīja. – Lūdzu, ejiet iekšā un aizveriet durvis!

Lengdons piesardzīgi iegāja pa durvīm, pūlēdamies tumsā kaut ko salūkot. Viņš aizvēra durvis aiz sevis, un atslēga noklikšķēja. Pamazām gar telpas sienām sāka atmirdzēt blāva gaisma, atklājot skatienam neiedomājamu plašumu – vienu vienīgu atklātu telpu, kas līdzinājās vairākiem reaktīvajiem laineriem domātam lidmašīnu angāram.

– Trīsdesmit četri tūkstoši kvadrātpēdu, – Vinstons paskaidroja. Salīdzinājumā ar šo telpu ātrijs izskatījās pavisam niecīgs.

Gaisma pamazām kļuva aizvien spožāka, un Lengdons uz grīdas ieraudzīja vairākus milzīgus apveidus – septiņus vai astoņus neskaidri saskatāmus stāvus, kas līdzinājās dinozauriem, kuri naktī izgājuši paganīties.

– Augstā debess, uz ko es īsti skatos? – Lengdons noprasīja.

– Tā ir "Laika matērija". – Lengdona radioaustiņās atbalsojās Vinstona priecīgā balss. – Muzeja vissmagākais mākslas darbs. Tas sver vairāk nekā divus miljonus mārciņu.

Lengdons vēl aizvien pūlējās atjēgties.

– Un kāpēc es šeit esmu viens pats?

– Kā jau teicu, Kirša kungs lūdza, lai es jums parādu šos apbrīnojamos objektus.

Pārpludinot milzīgo telpu ar maigu mirdzumu, gaismas iedegās visā spožumā, un Lengdons spēja vienīgi mulsi noskatīties uz ainu, kas bija pavērusies viņam priekšā.

"Es esmu nonācis paralēlā visumā."

Septītā nodaļa

Admirālis Luiss Avila nostājās pie muzeja drošības pārbaudes punkta un uzmeta skatienu savam pulkstenim, lai pārliecinātos, ka ir ieradies noteiktajā laikā.

"Ideāli."

Viņš uzrādīja savu personu apliecinošo dokumentu darbiniekiem, kuri bija atbildīgi par viesu sarakstu. Viņa vārds tajā nebija atrodams, un Avilas sirds uz acumirkli iepukstējās straujāk. Beidzot tas tomēr tika atrasts pašā apakšā – pierakstīts pēdējā brīdī –, un Avilam tika atļauts ieiet.

"Tieši tā, kā Reģents man apsolīja." Avilam nebija ne jausmas, kā šis varoņdarbs tika īstenots. Klīda baumas, ka šī vakara viesu saraksts esot dzelžaini negrozāms.

Viņš turpināja ceļu pie metāla detektora, kur izvilka savu mobilo telefonu un nolika uz paplātes, tad ārkārtīgi rūpīgi izņēma no žaketes kabatas neparasti smagu rožukroni un noguldīja to uz telefona.

"Saudzīgi," viņš sev piekodināja, "ļoti saudzīgi."

Apsargs ar mājienu lika viņam iziet cauri metāla detektoram un aiznesa paplāti ar viņa personīgajām lietām uz otru pusi.

– Que rosario tan bonito, – apsargs noteica, apbrīnodams metāla rožukroni, kas sastāvēja no izturīgas ķēdītes ar krellēm un plata, noapaļota krusta.

– Gracias, – Avila atbildēja. "Es to izveidoju pats."

Cauri detektoram Avila izgāja bez jebkādiem starpgadījumiem. Ticis pretējā pusē, viņš paņēma telefonu un rožukroni, saudzīgi ielika tos atpakaļ kabatā un devās uz otro reģistrācijas vietu, kur viņam tika izsniegtas neparastas radioaustiņas.

"Man nav vajadzīgs nekāds audiogids," viņš nodomāja. "Man ir jāpadara darbs."

Šķērsojot ātriju, viņš neuzkrītoši izmeta radioaustiņas atkritumu urnā.

Sirdij skaļi pukstot, viņš vērīgi nopētīja ēku, meklēdams kādu nomaļāku vietu, lai varētu sazināties ar Reģentu un paziņot, ka viņš ir veiksmīgi ticis iekšā.

"Par Dievu, valsti un karali," viņš nodomāja. "Tomēr visvairāk par Dievu."

Tajā brīdī mēness apspīdētā tuksneša vistālākajā nostūrī ārpus Dubaijas visu mīļotais septiņdesmit astoņus gadus vecais allama Saīds al-Fadls ar mokām rāpoja pa dziļajām smiltīm. Viņš vairs nespēja paiet.

Saulē apdegušo ādu klāja čulgas, viņa rīkle bija tik izkaltusi, ka viņš gandrīz nespēja paelpot. Kādā mirklī šķita, ka viņš tālumā bija sadzirdējis tuksneša bagiju īdēšanu, taču tie droši vien bija tikai vēja auri. Al-Fadls jau sen vairs neticēja, ka Dievs varētu viņu izglābt. Plēsīgie putni vairs nemeta lokus virs viņa galvas; nu tie pastaigājās viņam līdzās.

Lielā auguma spānis, kurš iepriekšējā vakarā bija nolaupījis al-Fadla automašīnu, iestūrēja to dziļi milzīgajā tuksnesī, nebilzdams gandrīz ne vārda. Pēc stundu ilga brauciena spānis bija apturējis automašīnu, pavēlējis al-Fadlam izkāpt un pametis viņu tumsā bez pārtikas un ūdens.

Nelietis nebija atklājis, kas viņš tāds ir, un nebija arī paskaidrojis, kāpēc tā rīkojas. Vienīgā al-Fadla pamanītā iespējamā norāde bija dīvaina zīme uz vīrieša labās plaukstas – kāds nepazīstams simbols.



Stundām ilgi al-Fadls bija vilcies pa smiltīm un veltīgi saucis palīgā. Nu allama, kura organisms bija bīstami atūdeņojies, sabruka smacējošajās smiltīs, juzdams, ka viņa sirds tūlīt pārstās pukstēt. Viņš vēlreiz uzdeva sev to pašu jautājumu, kas viņam nebija devis mieru jau vairākas stundas.

"Kurš gan varētu vēlēties manu nāvi?"

Biedējošā kārtā viņš spēja iedomāties tikai vienu vienīgu loģisku atbildi.

Astotā nodaļa

Roberta Lengdona acis slīdēja no viena milzīgā apveida pie nākamā. Katrs bija veidots no augstas matēta tērauda plāksnes, kas eleganti saritināta un bīstami nostādīta uz malas, veidojot gandrīz piecpadsmit pēdas augstas, nekur nenostiprinātas sienas, savērptas dažādās plūstošās formās. Tur bija izliekta lente, nenoslēgts aplis un vaļīga atspere.

– "Laika matērija", – Vinstons atkārtoja. – Un mākslinieka vārds ir Ričards Serra. Viņš izmanto nekur nepiesaistītas sienas no smaga materiāla, radot nestabilitātes ilūziju, taču patiesībā konstrukcija ir ļoti stabila. Iztēlojieties dolāra naudaszīmi, kas aptīta ap zīmuli. Tiklīdz zīmulis būs izvilkts ārā, saritinātā naudaszīme pavisam mierīgi var stāvēt uz malas, pati savas ģeometriskās formas atbalstīta.

Lengdons uz brīdi apstājās, lai nopētītu milzīgo apli sev līdzās. Oksidētais metāls bija ieguvis dedzināta vara toni un izskatījās neapstrādāts un dzīvs. Tas gan izstaroja milzīgu spēku, gan radīja trausla līdzsvara sajūtu.

– Profesor, vai ievērojāt, ka pirmais apveids nav pilnīgi slēgts?

Apgājis apkārt aplim, Lengdons ieraudzīja, ka sienas malas nav pilnīgi kopā, it kā bērns būtu mēģinājis uzvilkt apli, taču nebūtu spējis to precīzi pabeigt.

– Šī nenoslēgtā savienojuma vieta ir eja, kas mudina apmeklētāju ieiet aplī, lai tuvāk aplūkotu tā negatīvo telpu.

"Tikai ne tad, ja apmeklētājs cieš no klaustrofobijas," Lengdons nodomāja, steigšus pielikdams soli.

– Sev priekšā, – Vinstons turpināja, – jūs ieraudzīsiet trīs līdzīgas līkumotas tērauda lentes, kas ir novietotas nosacīti paralēli cita citai, pietiekami tuvu, lai izveidotu divus vairāk nekā simt pēdas garus, izliektus tuneļus. Tā ir "Čūska", un mūsu jaunajiem apmeklētājiem patīk izskriet tai cauri. Patiesībā divi apmeklētāji, nostājoties katrs savā tuneļa galā, var klusi sačukstēties un dzirdēt viens otru tik nevainojami, it kā viņi atrastos aci pret aci.

– Tas ir ievērojami, Vinston, bet… Vai jūs, lūdzu, varētu paskaidrot, kāpēc Edmonds ir lūdzis parādīt man šo galeriju? – "Viņš taču zina, ka es nesaprotu tādas lietas."

Vinstons atbildēja:

– Darbu, ko viņš man lūdza jums parādīt, sauc "Savērptā spirāle", un tas atrodas mums priekšā, tālākajā labajā stūrī. Vai jūs to redzat?

Lengdons samiedza acis un ieskatījās tālumā. "Tas, kas izskatās pēc objekta pusjūdzes attālumā?" – Jā, es to redzu.

– Lieliski. Tad dosimies turp, labi? – Nedroši pārlaidis skatienu milzīgajai telpai, Lengdons devās pie tālās spirāles. Vinstons tikmēr turpināja runāt. – Esmu dzirdējis, profesor, ka Edmonds Kiršs dedzīgi apbrīno jūsu darbu, it īpaši jūsu domas par dažādu reliģisku tradīciju savstarpējo mijiedarbību vēstures gaitā, kā arī to attīstību, kas atspoguļota mākslas darbos. Daudzējādā ziņā Edmonda darbības joma, proti, spēļu teorija un prognozējošā skaitļošana, ir kaut kas ļoti līdzīgs. Tajā tiek analizēta dažādu sistēmu izaugsme un prognozēta to attīstība laika gaitā.

– Jā, viņam tas viss acīmredzot lieliski padodas. Galu galā viņš tiek dēvēts par mūsdienu Nostradamu.

– Jā, kaut gan es uzskatu, ka šāds salīdzinājums ir nedaudz aizskarošs.

– Kāpēc tad tā? – Lengdons iebilda. – Nostradams ir visu laiku slavenākais prognozētājs.

– Nevēlos ar jums strīdēties, profesor, taču Nostradams ir uzrakstījis gandrīz tūkstoti viegli pārprotamu četrrinžu, ko četru gadsimtu laikā ir lasījuši ar izdomu apveltīti māņticīgi ļaudis, cenšoties atrast jēgu tur, kur tās nemaz nav bijis… Visu, sākot ar Otro pasaules karu un princeses Diānas nāvi un beidzot ar uzbrukumu Pasaules tirdzniecības centram. Tas ir caurcaurēm absurdi. Toties Edmonds Kiršs ir publicējis nelielu skaitu ļoti konkrētu prognožu, kuras ļoti īsā laika posmā patiešām ir īstenojušās. Datu mākoņi, automašīnas bez vadītāja, mikroprocesori, ko darbina tikai pieci atomi. Kirša kungs nav nekāds Nostradams.

"Labojums pieņemts," Lengdons nodomāja. Klīda runas, ka Edmonds Kiršs savos darbiniekos esot iedvesis kvēlu uzticību, un Vinstons acīmredzot bija viens no Kirša dedzīgākajiem mācekļiem.

– Vai jums patīk mans stāstījums? – Vinstons ievaicājās, mainīdams sarunas tematu.

– Ļoti. Visu cieņu Edmondam, kurš ir spējis novest līdz pilnībai šādu attālinātas ekskursijas vadīšanas tehnoloģiju.

– Jā, šī sistēma jau daudzus gadus ir bijusi Edmonda sapnis, un viņš ir veltījis neaprēķināmi daudz laika un naudas, lai varētu īstenot tās slepeno izstrādi.

– Patiešām? Man gan šķiet, ka šī tehnoloģija nemaz nav tik sarežģīta. Sākumā es biju diezgan skeptiski noskaņots, taču nu man jāatzīst, ka šī saruna ir bijusi ļoti interesanta.

– Cik augstsirdīgi, ka jūs tā sakāt, tomēr, cerams, atklājot patiesību, es visu nesabojāšu. Baidos, ka neesmu pret jums bijis absolūti godīgs.

– Kā, lūdzu?

– Pirmkārt, mans īstais vārds ir nevis Vinstons, bet gan Arts.

Lengdons iesmējās.

– Muzeja ekskursiju vadītājs, kura vārds ir Arts? Kā "māksla" angļu valodā? Vai zināt? Jūs ir grūti nosodīt par pseidonīma izmantošanu. Priecājos iepazīties, Art.

– Tas vēl nav viss. Kad jūs apvaicājāties, kāpēc es nevarētu vienkārši staigāt jums līdzi, mana atbilde par to, ka Kirša kungs nevēlas lieki pavairot muzeja apmeklētāju skaitu, bija pareiza, tomēr nepilnīga. Ir vēl kāds iemesls, kura dēļ mēs sarunājamies caur radioaustiņām, nevis aci pret aci. – Vinstons uz īsu brīdi apklusa.

– Patiesībā es nespēju fiziski pārvietoties.

– Ak tā… cik bēdīgi. – Lengdons iztēlojās Artu sēžam invalīdu ratiņos kādā zvanu centrā. "Skumji gan, ka Artam jākaunas par nepieciešamību izskaidrot šo situāciju."

– Nevajag mani žēlot. Ticiet man, ar kājām es izskatītos ļoti dīvaini. Saprotiet, es gluži neesmu tāds, kā jūs iztēlojaties.

Lengdons sāka soļot lēnāk.

– Ko tas nozīmē?

– Vārds "Arts" ir ne tik daudz vārds kā saīsinājums. "Art" ir saīsinājums no vārda artificial jeb "neīsts", kaut gan Kirša kungs dod priekšroku apzīmējumam "mākslīgs". – Iestājās pauze. – Patiesībā, profesor, jūs šovakar esat sarunājies ar mākslīgu ekskursiju vadītāju. Savā ziņā ar tādu kā datoru.

– Vai tas ir kaut kāds joks? – Lengdons neuzticīgi pavērās apkārt.

– Nepavisam, profesor. Es runāju pilnīgi nopietni. Edmonds Kiršs desmit gadus ir strādājis mākslīgā intelekta jomā, iztērējot gandrīz miljardu dolāru, un šovakar jūs esat viens no pirmajiem, kurš var izbaudīt viņa darba augļus. Visu šo ekskursiju ir vadījis mākslīgais intelekts. Es neesmu cilvēciska būtne.

Pirmajā mirklī Lengdonam bija grūti to aptvert. Gan audiogida izruna, gan gramatika bija nevainojama, un viņš runāja tikpat izsmalcināti kā ikviens Lengdona jebkad sastaptais cilvēks, turklāt viņi tērzējot bija pievērsušies plašam un niansētam tematu lokam. Tikai smiekli šķita nedaudz neveikli.

"Es tieku novērots," Lengdons beidzot aptvēra un sāka pētīt sienas, meklēdams apslēptas videokameras. Viņam radās aizdomas, ka viņš neapzināti ir kļuvis par dīvaina "empīriskas mākslas" darba – mākslinieciski iestudēta absurda teātra – dalībnieku. "Viņi mani ir padarījuši par žurku labirintā."

– Es tagad jūtos diezgan nelāgi, – Lengdons paziņoja. Viņa vārdi atbalsojās tukšajā galerijā.

– Lūdzu, piedodiet, – Vinstons atbildēja. – Tas ir saprotams. Es jau paredzēju, ka jums varētu būt grūti aptvert šādus jaunumus. Droši vien tieši tāpēc Edmonds lika jūs atvest šurp, uz nomaļu vietu, kur nav neviena cita. Pārējiem viesiem šī informācija netiks atklāta. – Lengdons ar skatienu ieurbās krēslainajā telpā, lai pārliecinātos, vai tur neatrodas vēl kāds. – Kā jau jūs neapšaubāmi zināt, – turpināja Vinstons, kura balsī skanēja baisa vienaldzība pret Lengdona nepatīkamajām sajūtām, – cilvēka smadzenes ir bināra sistēma. Sinapses vai nu darbojas, vai arī ne. Tās ir ieslēgtas vai izslēgtas gluži kā dators. Smadzenēs ir vairāk nekā simt triljonu šādu slēdžu, un tas nozīmē, ka smadzeņu uzbūvēšana ir ne tik daudz tehnoloģijas, kā mēroga jautājums. – Lengdons gandrīz neklausījās. Viņš atkal bija atsācis soļot, nenovērsdams acis no uzraksta "Izeja" ar bultu, kas norādīja uz galerijas tālāko galu. – Profesor, neapšaubāmi ir grūti pieņemt, ka mana cilvēciskā balss ir datora radīta, taču runa patiesībā ir visvienkāršākā sastāvdaļa. Pat e-grāmatas ierīce, kas maksā deviņdesmit deviņus dolārus, spēj visnotaļ pieklājīgi atdarināt cilvēka runu. Edmonds savā darbā ir ieguldījis miljardus.

Lengdons apstājās.

– Ja jūs esat dators, tad pasakiet, kāds tūkstoš deviņsimt septiņdesmit ceturtā gada divdesmit ceturtajā augustā bija Dow Jones rūpniecības indekss tirgus slēgšanas brīdī?

– Tā bija sestdiena, – audiogids nekavējoties atbildēja. – Tirgus todien nemaz nebija atvērts.

Lengdonam kļuva neomulīgi. Viņš šo datumu bija izvēlējies tīšām. Savas eidētiskās atmiņas blakņu dēļ viņš nekad nespēja aizmirst nevienu datumu. Tajā sestdienā Lengdona labākais draugs bija svinējis savu dzimšanas dienu, un viņš vēl aizvien atcerējās šīs viesības, kas bija sarīkotas pēcpusdienā pie baseina. "Helēna Vūlija bija uzvilkusi zilu bikini peldkostīmu."

– Toties iepriekšējā dienā, – gids tūlīt piebilda, – piektdien, divdesmit trešajā augustā, Dow Jones rūpniecības indekss tirgus slēgšanas brīdī bija sešsimt astoņdesmit seši, komats, astoņdesmit. Par septiņpadsmit, komats, astoņdesmit trīs punktiem jeb diviem, komats, piecdesmit trim procentiem zemāki rādītāji. – Lengdons uz mirkli palika bez valodas. Vinstons turpināja: – Ja jūs gribat pārbaudīt šos datus savā viedtālrunī, es labprāt pagaidīšu, tomēr esmu spiests aizrādīt, ka tas ir ļoti ironiski.

– Bet… es ne…

– Mākslīgā intelekta izaicinājums, – turpināja balss, kuras vieglais britu akcents nu izklausījās vēl svešādāks, – ir nevis zibenīgā datu apstrāde, kas patiesībā ir ļoti vienkārša, bet gan spēja atšķirt datu savstarpējo saistību un vienotību, un tā ir joma, kurā jūs esat izcils, vai ne? Ideju savstarpējā saistība. Šis ir viens no iemesliem, kuru dēļ Kirša kungs vēlējās izmēģināt manas spējas tieši ar jums.

– Vai tā ir pārbaude? – Lengdons noprasīja. – Viņš pārbauda… mani?

– Nepavisam. – Atkal skanēja neveiklie smiekli. – Viņš pārbauda mani. Lai redzētu, vai man izdosies jūs pārliecināt, ka esmu cilvēciska būtne.

– Tjūringa tests.

– Precīzi.

Lengdons atcerējās, ka tā ir kodu uzlauzēja Alana Tjūringa izstrādātā pārbaude, kuras nolūks bija novērtēt, vai mašīnas izturēšanās ir neatšķirama no cilvēka uzvedības. Testā iesaistītais noklausījās mašīnas un cilvēka sarunu; ja viņam neizdevās noteikt, kurš no sarunas dalībniekiem ir cilvēks, tad Tjūringa tests tika uzskatīts par nokārtotu. Tas bija noticis divtūkstoš četrpadsmitajā gadā Londonas Karaliskajā biedrībā. Kopš tā laika mākslīgā intelekta tehnoloģija bija sākusi attīstīties zibenīgā ātrumā.

– Līdz šim neviens no viesiem neko nav nojautis, – audiogids turpināja. – Viņi visi lieliski pavada laiku.

– Pagaidiet! Vai šovakar visi sarunājas ar datoru?

– Formāli visi sarunājas ar mani. Es spēju ļoti viegli sadalīties. Jūs dzirdat manu noklusējuma iestatījuma balsi, to, kurai Edmonds dod priekšroku, taču pārējie dzird citas balsis vai valodas. Pamatojoties uz jūsu profilu, kurā jūs esat aprakstīts kā vīriešu dzimuma un amerikāņu izcelsmes zinātnieks, es sarunai ar jums izvēlējos savu noklusējuma iestatījuma britu vīrieša akcentu. Es prognozēju, ka tas jums šķitīs uzticamāks nekā, piemēram, jauna sieviete ar dienvidnieces stiepto akcentu.

"Vai šī ierīce mani nupat nosauca par šovinistu?"

Lengdonam atmiņā atausa kāds populārs ieraksts, kurš pirms vairākiem gadiem apceļoja internetu, – žurnāla Time biroja vadītājam Maiklam Šēreram bija piezvanījis telemārketinga robots, kas izklausījās tik biedējoši līdzīgs cilvēkam, ka Šērers sarunas ierakstu bija ievietojis internetā, lai to varētu noklausīties ikviens.

"Tas bija noticis pirms vairākiem gadiem," Lengdons atskārta.

Lengdons zināja, ka Kiršs jau gadiem ilgi ir niekojies ar mākslīgo intelektu. Laiku pa laikam uz žurnālu vākiem bija parādījusies viņa fotogrāfija un dažādu sasniegumu slavinājumi. Acīmredzot viņa radītais "Vinstons" pārstāvēja Kirša jaunākos sasniegumus.

– Es apzinos, ka viss notiek ļoti strauji, – balss turpināja, – taču Kirša kungs pieprasīja, lai es jums parādu spirāli, pie kuras jūs šobrīd stāvat. Viņš lūdza, lai jūs tajā ieejat un aizsoļojat līdz pašam centram.

Lengdons ieskatījās šaurajā, izliektajā ejā un juta, ka viscaur saspringst. "Vai tas ir Edmonda priekšstats par studentu jokiem?"

– Vai jūs varat man vienkārši pateikt, kas tur atrodas? Es neesmu pārāk lielā sajūsmā par slēgtām telpām.

– Interesanti, to es par jums nezināju.

– Klaustrofobija nav nekas tāds, ko es mēdzu ierakstīt savā interneta biogrāfijā. – Lengdons aprāvās, joprojām nespēdams aptvert, ka sarunājas ar mašīnu.

– Jums nav jābaidās. Telpa spirāles centrā ir ļoti liela, un Kirša kungs īpaši uzsvēra, ka jums ir jāaplūko tieši centrs. Tomēr, pirms jūs tur ieejat… Edmonds lūdza, lai jūs noņemat radioaustiņas un noliekat tās šeit uz grīdas.

Svārstīdamies Lengdons skatījās uz milzīgo būvi.

– Vai tad jūs nenāksiet man līdzi?

– Acīmredzot ne.

– Ziniet, tas viss ir ļoti savādi, un es gluži ne…

– Profesor, tā kā Edmonds ir nodrošinājis jums iespēju veikt tik tālu ceļu un ierasties uz šo pasākumu, lūgums noiet nelielu gabalu šajā mākslas darbā šķiet nenozīmīgs. Bērni to dara katru dienu, un tas viņiem nav kaitējis.

Lengdonu vēl nekad nebija norājis neviens dators, ja vien Vinstons patiesībā tāds bija, taču iznīcinošā piezīme panāca savu. Viņš noņēma radioaustiņas, rūpīgi nolika tās uz grīdas un pagriezās pret spirāles ieeju. Augstās sienas veidoja šauru aizu, kas izliecās un nozuda tumsā.

– Pie joda ar to visu! – viņš noteica, tad dziļi ievilka elpu un iegāja spirālē.

Tā liecās dziļāk un tālāk, nekā viņš bija iztēlojies. Drīz vien Lengdons vairs nezināja, cik lokus jau ir apmetis. Pēc katra apgrieziena pulksteņa rādītāja virzienā eja kļuva aizvien šaurāka, un Lengdona platie pleci jau gandrīz skāra sienas. "Elpo, Robert." Viņam radās sajūta, ka slīpās metāla sienas kuru katru mirkli varētu sabrukt uz iekšpusi un sadragāt viņu zem vairākas tonnas smaga tērauda svara. "Kāpēc es to daru?"

Brīdī, kad Lengdons jau gandrīz grasījās pagriezties un doties atpakaļ, eja pēkšņi izbeidzās, un viņš nonāca lielā, atklātā telpā. Kā jau bija solīts, tā izrādījās plašāka, nekā viņš gaidījis. Lengdons aši izgāja no tuneļa, izelpoja un nopētīja kailo grīdu un augstās metāla sienas, kārtējo reizi nodomādams, vai tikai tas nav kāds sarežģīts otrā kursa studentu joks.

Noklikšķēja durvis, un aiz augstajām sienām atbalsojās strauji soļi. Kāds bija ienācis galerijā pa tuvējām durvīm, ko Lengdons jau pirmīt ievēroja. Soļi tuvojās spirālei un tad sāka mest lokus ap Lengdonu. Pēc katra pagrieziena tie kļuva aizvien skaļāki. Kāds bija ienācis spirālē.

Lengdons pakāpās atpakaļ un pagriezās ar seju pret ejas atveri. Soļi turpināja mest lokus, aizvien vairāk tuvodamies viņam. Aprautā klaudzēšana kļuva skaļāka, un tad no tuneļa pēkšņi iznāca kāds cilvēks. Slaids, neliela auguma, ar gaišu ādu, caururbjošām acīm un nepaklausīgu melnu matu cekulu.

Gluži kā sastindzis, Lengdons labu brīdi raudzījās uz vīrieti un tad beidzot ļāva savā sejā ataust platam smaidam.

– Dižais Edmonds Kiršs vienmēr uzrodas iespaidīgi.

– Ir tikai viena iespēja radīt pirmo iespaidu, – Kiršs laipni attrauca. – Es esmu pēc tevis noilgojies, Robert. Paldies, ka atnāci.

Abi vīri sirsnīgi apskāvās. Papliķējis savam senajam draugam pa muguru, Lengdons sajuta, ka Kiršs kļuvis vājāks.

– Tu esi zaudējis svaru, – Lengdons piezīmēja.

– Es esmu vegāns, – Kiršs atbildēja. – Tas ir vieglāk nekā noņemties ar trenažieriem.

Lengdons iesmējās.

– Kā es priecājos tevi atkal redzēt! Un, kā jau parasti, tavā klātbūtnē es jūtos pārlieku uzposies.

– Vai tu runā par mani? – Kiršs uzmeta skatienu saviem melnajiem, šaurajiem džinsiem, izgludinātajam baltajam sporta kreklam ar smailo kakla izgriezumu un īsajai ādas jakai ar slīpu rāvējslēdzēja aizdari. – Tā ir augstākā mode.

– Baltas flipsandales ir augstākā mode?

– Flipsandales? Tās ir Guinea, ko radījis Ferragāmo!

– Un es nojaušu, ka tās ir izmaksājušas vairāk par visu, kas man mugurā.

Edmonds piegāja Lengdonam klāt un izpētīja viņa klasiskās žaketes firmas zīmi.

– Patiesībā, – viņš sirsnīgi pasmaidīja, – tas ir ļoti jauks ietērps. Un gandrīz tikpat dārgs.

– Man jāteic, Edmond, ka tavs mākslīgais draugs Vinstons ir… ļoti biedējošs.

Kiršs staroja.

– Neticami, vai ne? Tu pat nevari iedomāties, ko es šogad esmu paveicis mākslīgā saprāta jomā! Tas ir neaptverams solis uz priekšu. Es esmu izstrādājis dažas jaunas patentētas tehnoloģijas, kas ļauj mašīnām risināt problēmas un pašregulēties līdz šim nepiedzīvotā veidā. Vinstons vēl nav pabeigts, taču ar katru dienu kļūst aizvien labāks.

Lengdons ievēroja, ka pagājušā gada laikā ap Edmonda zēniskajām acīm parādījušās dziļas grumbas. Viņš izskatījās noguris.

– Edmond, vai tu nevēlētos man pastāstīt, kāpēc man bija jādodas šurp?

– Uz Bilbao vai uz Ričarda Serras spirāli?

– Sāksim ar spirāli, – Lengdons atteica. – Tu taču zini, ka man ir klaustrofobija.

– Tieši tā. Šovakar cilvēki tiks izgrūsti no savas komforta zonas, – Edmonds pavīpsnāja.

– Tā vienmēr ir bijusi tava specialitāte.

– Turklāt, – Kiršs piebilda, – man vajadzēja ar tevi parunāt, un es nevēlējos, lai pirms uzstāšanās kāds mani ierauga.

– Tāpēc, ka rokmūzikas zvaigznes pirms koncerta nekad nesatiekas ar apmeklētājiem?

– Tieši tā! – Kiršs atjokoja. – Rokmūzikas zvaigznes kā pēc burvja mājiena uzrodas uz skatuves dūmu mākonī. – Gaismas viņiem virs galvas pēkšņi izdzisa un atkal iedegās. Kiršs pavilka augstāk piedurkni un paskatījās pulkstenī, tad uzmeta skatienu Lengdonam un pēkšņi kļuva nopietns. – Robert, mums nav daudz laika. Šis vakars man ir ārkārtīgi nozīmīgs. Patiesībā tas kļūs par svarīgu notikumu visai cilvēcei. – Lengdons sajuta karstas gaidu trīsas. Edmonds turpināja: – Nesen esmu veicis zinātnisku atklājumu. Tas ir liels sasniegums, kuram būs tālejošas sekas. Par to nezina gandrīz neviens visā pasaulē, un šovakar pavisam drīz es tiešajā ēterā uzrunāšu pasauli un paziņošu par to, ko esmu atklājis.

– Es īsti nezinu, ko sacīt, – Lengdons atbildēja. – Tas izklausās pārsteidzoši.

Edmonds ierunājās klusāk, un viņa balss ieskanējās neraksturīgi saspringti:

– Pirms es nāku klajā ar šo informāciju, Robert, man ir vajadzīgs tavs padoms. – Viņš uz brīdi apklusa. – Baidos, ka no tā varētu būt atkarīga mana dzīvība.

Devītā nodaļa

Starp abiem spirālē stāvošajiem vīriem bija iestājies klusums. "Man ir vajadzīgs tavs padoms… Baidos, ka no tā varētu būt atkarīga mana dzīvība."

Edmonda vārdi palika smagi karājamies gaisā, un Lengdons drauga acīs pamanīja nemieru.

– Kas noticis? Vai ar tevi viss ir kārtībā?

Gaismas virs galvas atkal pamazām apdzisa un iedegās no jauna, taču Edmonds izlikās tās neredzam.

– Šis man ir bijis ievērojams gads, – viņš čukstus iesāka. – Es esmu viens pats noņēmies ar nozīmīgu projektu, kas ir novedis pie vēl nepieredzēta atklājuma.

– Izklausās brīnišķīgi.

Kiršs pamāja.

– Tā patiešām arī ir, un man trūkst vārdu, lai aprakstītu, cik satraukts es jūtos, ka šovakar varu to atklāt visai pasaulei. Tas radīs nozīmīgu pavērsienu paradigmās. Nebūs pārspīlēti sacīt, ka mans atklājums izraisīs Kopernika revolūcijas mēroga sekas.

Mirkli Lengdonam šķita, ka pasākuma rīkotājs joko, taču Edmonda sejas izteiksme joprojām bija nāvīgi nopietna.

"Koperniks? Pazemība nekad nav bijusi Edmunda stiprā puse, taču šāds apgalvojums jau izklausās gandrīz absurds." Nikolajs Koperniks bija radījis heliocentrisko modeli – uzskatu, ka planētas griežas ap sauli, – kas piecpadsmitajā gadsimtā bija izraisījis revolūciju zinātnē, pilnīgi izdzēšot baznīcas seno mācību par to, ka cilvēce atrodas Dieva radīta visuma centrā. Baznīca viņa atklājumu bija nosodījusi trīs gadsimtus, taču to vairs nevarēja padarīt par neesošu, un kopš tā laika pasaule bija pārvērtusies.

– Redzu, ka tu izskaties skeptisks, – Edmonds sacīja. – Vai būtu bijis labāk, ja es pieminētu Darvinu?

Lengdons pasmaidīja.

– Problēma būtu tā pati.

– Labi, tad ļauj man tev pajautāt… Kuri ir tie divi būtiskākie jautājumi, ko cilvēce sev ir uzdevusi visas mūsu vēstures laikā?

Lengdons apdomājās.

– Nu, tiem vajadzētu skanēt šādi: "Kā tas viss sākās? No kurienes mēs nākam?"

– Precīzi. Un otrais jautājums tikai papildina pirmo. Nevis "no kurienes mēs nākam", bet…

– Uz kurieni mēs ejam?

– Jā! Šie divi noslēpumi atrodas cilvēces dzīves centrā. No kurienes mēs nākam? Uz kurieni mēs ejam? Cilvēces radīšana un cilvēces liktenis. Atbildes uz tiem ir pasaules mēroga noslēpums. – Edmonda skatiens kļuva asāks, un viņš gaidpilni uzlūkoja Lengdonu. – Robert, mans atklājums… tā ir ļoti skaidra atbilde uz abiem šiem jautājumiem.

Lengdons pūlējās aptvert Edmonda vārdus un to reibinošās sekas.

– Es… īsti nezinu, ko sacīt.

– Nesaki neko. Es ceru, ka pēc šī vakara prezentācijas mums izdosies atlicināt kādu brīdi, lai to visu pārspriestu sīkāk, taču patlaban mums jāparunā par visa šī pasākuma drūmāko pusi, par iespējamo kaitējumu, ko šis atklājums varētu radīt.

– Tu domā, ka tam būs negatīva ietekme?

– Neapšaubāmi. Sniedzot atbildes uz šiem jautājumiem, es esmu nonācis tiešā konfliktā ar garīgajām mācībām, kas ir iedibinātas pirms daudziem gadsimtiem. Cilvēces radīšanas un cilvēces likteņa jautājumi tradicionāli atrodas reliģijas pārziņā. Es esmu iejaucies tur, kur neesmu gaidīts, un mans paziņojums pasaules reliģijām nepatiks.

– Interesanti, – Lengdons noteica. – Un tāpēc tu pirms gada Bostonā pie pusdienu galda divas stundas izprašņāji mani par reliģiju?

– Jā. Iespējams, tu vēl atceries to, ko es tev apsolīju… ka zinātniskie atklājumi mūsu dzīves laikā gandrīz pilnīgi iznīcinās reliģijas mītus.

Lengdons pamāja. "To nebija viegli aizmirst." Katrs Kirša pārdrošā paziņojuma vārds bija kā iededzināts Lengdona eidētiskajā atmiņā.

– Atceros gan. Un es tev iebildu, ka reliģija jau daudzus gadu tūkstošus ir pārdzīvojusi zinātnes progresu un tai sabiedrībā ir bijusi svarīga vieta. Kaut arī reliģija varētu piedzīvot pārmaiņas, tā nemūžam neiznīks.

– Tieši tā. Un vēl es tev sacīju, ka esmu atklājis savas dzīves mērķi, proti, likt lietā zinātnes patiesību, lai izskaustu reliģijas mītu.

– Jā. Tas ir spēcīgi teikts.

– Un tu strīdējies man pretī, Robert. Tu iebildi, ka ikreiz, kad es sastapšos ar kādu "zinātnisku patiesību", kas ir pretrunā ar reliģijas doktrīnām vai arī tās iedragā, man to vajadzētu apspriest ar kādu reliģijas pētnieku. Tu cerēji, ka es varētu apjēgt zinātnes un reliģijas spēju it bieži vēstīt vienu un to pašu divās atšķirīgās valodās.

– Tā gan. Zinātnieki un reliģijas pārstāvji bieži vien liek lietā atšķirīgu vārdu krājumu, lai aprakstītu precīzi tos pašus visuma noslēpumus, un pretrunas bieži vien slēpjas semantikā, nevis pašā būtībā.

– Zini, es uzklausīju tavu padomu, – Kiršs sacīja, – un apspriedos ar garīgajiem līderiem par savu jaunāko atklājumu.

– Ak tā?

– Vai tu zini, kas ir Pasaules reliģiju parlaments?

– Protams. – Lengdons ļoti atzinīgi vērtēja šīs grupas pūles veicināt starpkonfesionālas diskusijas.

– Gluži nejauši, – Kiršs turpināja, – šis parlaments šogad rīkoja tikšanos Barselonā, aptuveni stundas braucienā no manām mājām, Montserrata abatijā.

"Iespaidīga vieta," nodomāja Lengdons, kurš pirms daudziem gadiem arī bija apmeklējis šo kalna galā uzcelto svētnīcu.

– Kad uzzināju, ka tam jānotiek tai pašā nedēļā, kad biju iecerējis nākt klajā ar šo svarīgo zinātnisko atklājumu, es…

– Tu iedomājies, ka tā varētu būt Dieva zīme?

Kiršs iesmējās.

– Apmēram tā. Un tāpēc es ar viņiem sazinājos.

Tas izklausījās iespaidīgi.

– Tu uzrunāji visu parlamentu?

– Nē! Tas būtu pārāk bīstami. Es nevēlējos, lai šī informācija nonāk atklātībā, kamēr pats neesmu to paziņojis, tāpēc ieplānoju tikšanos tikai ar trijiem no viņiem, pa vienam pārstāvim no kristietības, islāma un jūdaisma. Mēs visi četri satikāmies bibliotēkā.

– Esmu pārsteigts, ka viņi tev ļāva tur ieiet, – Lengdons izbrīnīts sacīja. – Dzirdēts, ka tā ir svēta vieta.

– Es viņiem pateicu, ka man ir vajadzīga droša tikšanās vieta. Bez telefoniem, bez kamerām, bez traucēkļiem. Viņi aizveda mani uz to bibliotēku. Kamēr vēl nebiju sācis kaut ko stāstīt, es palūdzu, lai viņi apzvēr, ka klusēs. Viņi bija ar mieru. Pagaidām šie cilvēki ir vienīgie pasaulē, kuri kaut ko zina par manu atklājumu.

– Aizraujoši. Un kā viņi reaģēja, kad tu viņiem visu pastāstīji?

Kiršs izskatījās nokaunējies.

– Varētu būt, ka viss neizdevās ideāli. Tu taču mani pazīsti, Robert. Kad uzliesmo kaislības, diplomātija nav mana stiprā puse.

– Jā, esmu lasījis, ka tev noderētu iemācīties būt iejūtīgākam, – Lengdons iesmējās. "Gluži tāpat kā Stīvam Džobsam un daudziem citiem ģeniāliem sapņotājiem."

– Un tā nu – atbilstoši savam vaļsirdīgajam raksturam – es uzsāku sarunu, vienkārši pasakot viņiem patiesību. Proti, es vienmēr esmu uzskatījis reliģiju par masu maldināšanas paveidu un man kā zinātniekam ir grūti samierināties ar faktu, ka miljardiem saprātīgu cilvēku paļaujas uz savu ticību, kurā meklē mierinājumu un vadību. Kad viņi apvaicājās, kāpēc es tagad lūdzu padomu tiem, kurus acīmredzami nemaz necienu, es atbildēju, ka esmu nācis, lai paskatītos, kā viņi reaģēs uz manu atklājumu, un varētu aptuveni noprast, kā pēc publiska paziņojuma to uztvers visas pasaules ticīgie ļaudis.

– Īsts diplomāts. – Lengdons saviebās. – Paklau, tu taču zini, ka dažreiz atklātība nav tā labākā izvēle?

Kiršs noraidoši atmeta ar roku.

– Tas, ko domāju par reliģiju, nav nekāds noslēpums. Biju domājis, ka viņi pratīs novērtēt manu atklātību. Lai nu kā, pēc tam es viņiem parādīju savu darbu un sīki paskaidroju, ko esmu atklājis un kāpēc tagad viss ir jāuztver citādi. Es pat paņēmu savu telefonu un parādīju viņiem kādu videoierakstu. Jāatzīst, ka tas ir ļoti biedējošs. Viņi palika bez valodas.

– Kaut ko taču viņi noteikti pateica, – Lengdons nepiekāpās. Viņam aizvien vairāk gribējās zināt, ko gan Kiršs ir atklājis.

– Biju cerējis, ka mēs uzsāksim sarunu, taču kristiešu garīdznieks lika abiem pārējiem apklust, iekams viņi paguva bilst kaut vārdu. Viņš uzstājīgi mudināja, lai pirms šīs informācijas atklāšanas es visu vēlreiz labi pārdomāju. Es pateicu, ka padomāšu par to vienu mēnesi.

– Bet tu taču to grasies paziņot šovakar.

– Zinu. Es viņus mazliet maldināju, lai viņi nekristu panikā vai nemēģinātu mani aizkavēt.

– Un kas notiks, kad viņi uzzinās par šo pasākumu? – Lengdons noprasīja.

– Viņi par to nepriecāsies. It īpaši viens no viņiem. – Kiršs cieši ieskatījās Lengdonam acīs. – Garīdznieku, kurš mūs visus sapulcināja, sauc bīskaps Antonio Valdespino. Vai tu esi par viņu dzirdējis?

Lengdons saspringa.

– Vai viņš ir no Madrides?

Kiršs pamāja.

– Tas pats jau vien ir.

"Viņš droši vien nav īstais, kam klāstīt Edmonda radikāli ateistiskos uzskatus," Lengdons nodomāja. Valdespino bija ietekmīga persona Spānijas katoļu baznīcā, izslavēts ar saviem ārkārtīgi konservatīvajiem uzskatiem un lielo ietekmi uz Spānijas karali.

– Viņš šogad bija parlamenta vadītājs, – Kiršs paskaidroja, – tāpēc es vērsos tieši pie viņa, lai lūgtu sarīkot tikšanos. Viņš piedāvājās ierasties pats personīgi, un es palūdzu, lai viņš atved līdzi arī islāma un jūdaisma pārstāvjus. – Gaismas viņiem virs galvas atkal sāka balēt. Kiršs smagi nopūtās un ierunājās vēl klusāk. – Robert, es vēlējos ar tevi runāt pirms uzstāšanās tāpēc, ka man ir vajadzīgs tavs padoms. Man jāzina, vai tu uzskati bīskapu Valdespino par bīstamu.

– Par bīstamu? – Lengdons atkārtoja. – Kādā ziņā?

– Tas, ko es viņam parādīju, apdraud viņa pasauli, un es gribu zināt, vai tu domā, ka viņš mani varētu kaut kādā veidā fiziski apdraudēt.

Lengdons tūlīt papurināja galvu.

– Nē, tas nav iespējams. Īsti nezinu, ko tu viņam pateici, taču Valdespino ir Spānijas katoļticības balsts un, pateicoties savai saiknei ar Spānijas karalisko ģimeni, arī ārkārtīgi ietekmīgs… taču viņš ir garīdznieks, nevis slepkava. Viņam piemīt politiska ietekme. Viņš var nolasīt pret tevi vērstu sprediķi, taču man būtu ļoti grūti noticēt, ka viņš tevi varētu apdraudēt fiziski.

Izskatījās, ka šie vārdi nav Kiršu pārliecinājuši.

– Tev vajadzēja redzēt, kā viņš uz mani paskatījās, kad es gāju prom no Montserrata klostera.

– Tu sēdēji tā klostera svētajā bibliotēkā un stāstīji bīskapam, ka viss, kam viņš tic, ir aplams! – Lengdons iesaucās. – Vai tu cerēji, ka viņš tevi pacienās ar tēju un kūku?

– Nē, – Edmonds atzina, – tomēr es negaidīju, ka pēc mūsu tikšanās viņš man atstās draudīgu balss ziņu.

– Bīskaps Valdespino tev piezvanīja?

Kiršs iebāza roku ādas jakas kabatā un izvilka neparasti lielu viedtālruni. Tā košais tirkīza krāsas ietvars bija rotāts ar atkārtojošos sešstūru rakstu. Lengdons to pazina – rakstu bija radījis katalāņu modernisma pārstāvis, arhitekts Antoni Gaudi.

– Paklausies, – Kiršs sacīja, nospieda dažus taustiņus un pacēla telefonu augstāk. Skaļrunī iesprakšķējās veca vīra aprautā balss. Viņš runāja bargi un ārkārtīgi nopietni.

"Kirša kungs, te runā bīskaps Antonio Valdespino. Kā jau jūs zināt, gan man, gan abiem maniem kolēģiem mūsu šīrīta tikšanās šķita ārkārtīgi satraucoša. Es pieprasu, lai jūs nekavējoties man piezvanāt, lai mēs varētu apspriest visu vēl sīkāk, un es vēlreiz jūs brīdinu, ka atklāt šo informāciju sabiedrībai ir bīstami. Ja jūs man nepiezvanīsiet, mēs ar kolēģiem apsvērsim iespēju uzstāties ar apsteidzošu paziņojumu, lai dalītos ar jūsu atklājumu, izteiktu to citiem vārdiem, apšaubītu un mēģinātu novērst neaprakstāmo postu, ko jūs grasāties nodarīt pasaulei… postu, ko jūs acīmredzot neesat paredzējis. Es gaidu jūsu zvanu un stingri iesaku nepārbaudīt manu pacietību."

Ziņa beidzās.

Lengdons bija spiests atzīt, ka Valdespino agresīvais tonis ir viņu iztrūcinājis, tomēr informācija viņu drīzāk nevis izbiedēja, bet gan vēl pavairoja ziņkāri par Edmonda gaidāmo paziņojumu.

– Ko tu viņam atbildēji?

– Neko, – Edmonds atteica, iebāzdams telefonu atpakaļ kabatā. – Es to uztvēru kā tukšu draudu. Biju pārliecināts, ka viņi manu atklājumu vēlas noglabāt uz visiem laikiem, nevis paši nākt ar to klajā. Vēl vairāk, es zināju, ka šīvakara negaidītā uzstāšanās būs pēkšņa un viņus pārsteigs, tāpēc man nemaz nerūpēja tas, vai viņi tiešām grasās veikt kādu apsteidzošu darbību. – Viņš apklusa un cieši uzlūkoja Lengdonu. – Bet tagad… es vairs neesmu par to pārliecināts. Kaut kas viņa balsī… es vienkārši nespēju pārstāt par to domāt.

– Vai tu raizējies, ka šeit tev varētu draudēt briesmas? Šovakar?

– Nē, nē, viesu saraksts tiek rūpīgi kontrolēts, un šī ēka ir izcili droša. Mani vairāk uztrauc tas, kas notiks, kad būšu visu atklājis. – Šķiet, Edmonds pēkšņi sāka nožēlot, ka bija par to ieminējies. – Muļķīgi. Tas ir lampu drudzis. Es tikai gribēju noskaidrot, ko saka tava intuīcija.

Lengdons aizvien bažīgāk pētīja savu draugu. Edmonds izskatījās neparasti bāls un nemierīgs.

– Mana intuīcija apgalvo, ka Valdespino tevi nemūžam neapdraudētu, lai cik ļoti tu viņu arī būtu sadusmojis.

Gaismas atkal kļuva blāvākas, šoreiz jau uzstājīgāk.

– Labi, paldies tev. – Kiršs paskatījās pulkstenī. – Man tagad jāiet, bet… Vai mēs varam vēlāk satikties? Es vēlētos ar tevi sīkāk apspriest dažas šī atklājuma nianses.

– Protams.

– Lieliski. Pēc prezentācijas izcelsies haoss, tāpēc mums būs vajadzīga kāda privāta vieta, kur patverties no jucekļa un parunāties. – Edmonds izņēma vizītkarti, apgrieza otrādi un sāka uz tās kaut ko rakstīt. – Pēc manas uzstāšanās apturi kādu taksometru un iedod šo vizītkarti šoferim. Jebkurš vietējais šoferis zinās, kurp tevi jāved. – Viņš pasniedza vizītkarti draugam.

Lengdons bija cerējis ieraudzīt kādas vietējās viesnīcas vai restorāna adresi, taču tas, kas tur bija uzrakstīts, drīzāk līdzinājās šifram. "BIO-EC346."

– Atvaino, vai šis man ir jāiedod taksometra šoferim?

– Jā, viņš zinās, kurp jābrauc. Brīdināšu apsardzi par tavu ierašanos un došos turp tik ātri, cik vien iespējams.

"Apsardzi?" Lengdons sarauca pieri. "Vai tikai BIO-EC346 nav kāda slepena zinātnieku kluba šifrēts apzīmējums?"

– Tas ir sāpīgi vienkāršs kods, mans draugs. – Edmonds piemiedza ar aci. – Lai nu kam, bet tev jau nu gan vajadzētu to atminēt. Un, starp citu, lai tu nejustos pārsteigts, manā šīvakara paziņojumā būs atvēlēta loma arī tev.

Lengdons izbrīnījās.

– Kāda loma?

– Neraizējies, tev nekas nebūs jādara. – To pateicis, Edmonds Kiršs aizsoļoja uz spirāles izejas pusi. – Man tagad ir jāsteidzas uz aizkulisēm, taču Vinstons tev pateiks, kurp jādodas. – Uz sliekšņa viņš vēl apstājās un pagriezās. – Satiksimies pēc pasākuma. Un cerēsim, ka par Valdespino tev būs izrādījusies taisnība.

– Edmond, nomierinies. Domā vienīgi par savu uzstāšanos! Tev nav jābaidās no garīdzniekiem, – Lengdons uzmundrinoši sacīja.

Izskatījās, ka Kiršu viņa vārdi nav pārliecinājuši.

– Iespējams, tad, kad tu būsi noklausījies to, kas man sakāms, tu vairs tā nedomāsi.

Desmitā nodaļa

Madrides Romas katoļu arhidiecēzes svētā rezidence – Almudenas katedrāle – ir stalta, neoklasicisma stilā būvēta katedrāle, kas atrodas blakus karaļa pilij. Tā ir būvēta uz senas mošejas pamatiem, un katedrāles nosaukums ir cēlies no arābu vārda al-mudayna, kas nozīmē "citadele".

Leģenda vēsta, ka tūkstoš astoņdesmit trešajā gadā, kad Alfonso VI atkaroja Madridi no musulmaņiem, viņš kvēli vēlējās atrast dārgu, sen zudušu Jaunavas Marijas svētbildi, kas pasargāšanai bijusi iemūrēta citadeles mūros. Nespēdams to izdarīt, Alfonso esot dedzīgi skaitījis lūgšanas, kamēr citadeles siena kādā vietā uzsprāgusi, nobirusi un atklājusi tur paslēpto svētbildi, ko vēl aizvien apgaismojušas degošas sveces, ar kurām kopā tā bijusi tur paslēpta pirms vairākiem gadsimtiem.

Mūsdienās Almudenas Jaunava ir Madrides aizbildne, un gan svētceļnieki, gan tūristi pulcējas katedrālē, lai varētu skaitīt lūgšanas viņas svētbildes priekšā. Dievlūdzējus vēl vairāk piesaista baznīcas iespaidīgais izvietojums – tā atrodas vienā galvenajā laukumā ar karaļa pili, un pastāv iespēja ieraudzīt kādu karaliskās ģimenes pārstāvi, kas varētu ieiet pilī vai iznākt no tās.

Tovakar katedrāles dzīlēs pa gaiteni steidzās kāds jauns, panikas pārņemts akolīts.

"Kur palicis bīskaps Valdespino? Tūlīt jāsākas dievkalpojumam!"

Jau vairākus gadu desmitus bīskaps Antonio Valdespino bija šīs katedrāles vecākais garīdznieks un pārraugs. Šis karaļa senais draugs un garīgais padomdevējs bija atklāts un dievbijīgs tradicionālās reliģijas piekritējs, kurš tikai ar pūlēm spēja paciest jauno laiku vēsmas. Neticami, taču astoņdesmit trīs gadu vecumā bīskaps Klusās nedēļas laikā vēl aizvien aplika ap potītēm važas un pievienojās ticīgajiem, kuri pa pilsētas ielām nesa svētbildes.

"Lai nu kurš, bet Valdespino nekad nemēdz nokavēt dievkalpojumu."

Pirms divdesmit minūtēm akolīts, kā jau tas ierasts, sakristejā bija palīdzējis bīskapam uzvilkt ietērpu. Tiklīdz tas bija paveikts, bīskaps saņēma īsziņu un, nebilzdams ne vārda, izsteidzās ārā pa durvīm. "Uz kurieni viņš devies?" Akolīts bija pārmeklējis visu svētnīcu, sakristeju un pat bīskapa privāto atpūtas telpu un nu skrēja pa gaiteni uz katedrāles spārnu, kur atradās tās pārvalde, lai ielūkotos bīskapa kabinetā. Varēja dzirdēt, kā tālumā sāk dārdēt ērģeles. "Ir sākusies lūgšanas dziesma!" Akolīts strauji apstājās pie kabineta aizvērtajām durvīm un satrūcies pamanīja zem tām gaismas staru. "Viņš atrodas šeit?!" Kalpotājs klusi pieklauvēja.

– Excelencia Reverendísima? – Klusums. Viņš pieklauvēja vēl skaļāk un uzsauca: – Su Excelencia?

Joprojām nekādas atbildes. Baiļodamies par vecā vīra veselību, akolīts pagrieza rokturi un atgrūda vaļā durvis. "Augstā debess!" Ielūkojies bīskapa privātajā telpā, akolīts noelsās. Bīskaps Valdespino sēdēja pie sava sarkankoka galda un cieši skatījās portatīvā datora spīdošajā ekrānā. Viņam galvā vēl aizvien bija svētā mitra, pār krēslu bija noslīdējis ornāts, bet gana zizlis bija nevērīgi atsliets pret sienu.

Akolīts noklepojās.

– La santa misa está

– Preparada, – bīskaps viņu pārtrauca, neatraudams acis no ekrāna. – Padre Derida me sustituye.

Akolīts neizpratnē skatījās. "Viņu aizstās tēvs Derida? Jauns garīdznieks vadīs sestdienas vakara misi? Kaut kas nedzirdēts."

– Vete ya! – Valdespino noskaldīja, pat nepaskatīdamies uz viņu. – Y cierra la puerta.

Zēns izbijies paklausīja un nekavējoties aizvēra durvis. Steigdamies atpakaļ uz to pusi, no kuras skanēja ērģeles, viņš prātoja: "Ko gan bīskaps ieraudzījis savā datorā, lai gandrīz pilnīgi aizmirstu par savu pienākumu Dieva priekšā?"

Tai pašā laikā admirālis Avila spraucās cauri aizvien pieaugošajam pūlim Gugenheima muzeja ātrijā, neizpratnē vērodams viesus, kuri sarunājās ar savām spīdīgajām radioaustiņām. Acīmredzot muzeja audioekskursiju laikā iespējams arī sarunāties ar gidu. Labi gan, ka viņš bija atbrīvojies no šīs ierīces. "Šovakar nekas nedrīkst novērst manu uzmanību."

Paskatījies pulkstenī, Avila nopētīja liftus. Pie tiem jau drūzmējās viesi, kuri devās uz galveno pasākumu augšstāvā, un viņš nolēma izvēlēties kāpnes. Dodoties augšā, Avilu pārņēma jau iepriekšējā vakarā izjustās neticības trīsas. "Vai tiešām es esmu kļuvis par cilvēku, kurš spēj nogalināt?" Bezdievji, kuri bija viņam nežēlīgi atņēmuši sievu un bērnu, padarīja viņu citādu. "Es rīkojos saskaņā ar augstākas varas pavēli," viņš sev atgādināja. "Es darbojos taisnības vārdā."

Ticis līdz pirmajam kāpņu laukumiņam, Avila uz tuvējās iekārtās platformas pamanīja kādu sievieti. "Spānijas jaunākā slavenība," viņš nodomāja, pētīdams izcilo skaistuli.

Viņa bija ietērpusies piegulošā, baltā kleitā ar melnu, diagonālu svītru, kas eleganti šķērsoja viņas ķermeņa augšdaļu. Sievietes slaido augumu, krāšņos, tumšos matus un graciozo stāju bija vērts apbrīnot, un Avila ievēroja, ka nav vienīgais, kas nespēj no viņas novērst acis.

Sieviete bija piesaistījusi viesu atzinības pilnos skatienus, turklāt viņai cieši pa pēdām sekoja divi labi kopti apsargi, kustēdamies ar panteras piesardzīgo pārliecību, un bija ģērbušies vienādās, zilās jakās, uz kurām bija izšūti ģerboņi un lieli burti GR.

Ieraugot viņus, Avila nejutās pārsteigts, tomēr viņa sirds iepukstējās straujāk. Kā izbijušais Spānijas bruņoto spēku karavīrs viņš lieliski zināja, ko nozīmē GR. Šie abi apsargi noteikti bija bruņoti, turklāt tie bija vieni no vislabāk apmācītajiem miesassargiem pasaulē.

"Ja viņi atrodas šeit, man ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgam," Avila domās sev piekodināja.

– Ei! – viņam tieši aiz muguras uzsauca kāds vīrietis.

Avila strauji pagriezās.

Viņam plati uzsmaidīja tukls smokingā ietērpies vīrs ar melnu kovboja cepuri galvā.

– Varens formastērps! – viņš sacīja, rādīdams uz Avilas militāro uniformu. – Kur kaut ko tādu var dabūt?

Avila ieurbās viņā ar skatienu, instinktīvi savilkdams rokas dūrēs. "Pie tādas var tikt, visu mūžu kalpojot un ziedojot sevi," viņš nodomāja.

– Es nerunāju angliski. – Avila paraustīja plecus un turpināja ceļu augšā pa kāpnēm.

Otrajā stāvā Avila atrada garu gaiteni un, sekojot norādēm, devās uz tualeti, kas atradās pašā gaiteņa galā. Viņš jau grasījās tajā ieiet, kad gaismas visā muzejā pēkšņi kļuva blāvākas un iedegās no jauna. Tas bija pirmais neuzkrītošais mājiens, kas mudināja viesus doties uz augšstāvu, kur bija gaidāma uzstāšanās.

Admirālis iegāja tukšajā tualetē un ieslēdzās pēdējā kabīnē. Palicis viens, viņš atkal sajuta sevī jau pazīstamos dēmonus, kuri mēģināja izlauzties ārā, draudot ievilkt viņu atpakaļ bezdibenī.

"Ir pagājuši jau pieci gadi, tomēr mani vēl aizvien vajā atmiņas."

Avila dusmīgi padzina šausmas no prāta, izņēma no kabatas rožukroni, uzmanīgi uzāķēja to uz pakaramā pie durvīm un atzinīgi nopētīja savu roku darbu. Krellītes un krucifikss mierīgi šūpojās viņam priekšā. Ticīgie droši vien būtu šausmās, ja uzzinātu, ka ir iespējams šādi aptraipīt rožukroni, pārveidojot to par kaut ko tādu. Un tomēr Reģents bija iegalvojis Avilam, ka ārkārtas situācijās grēku atlaišanas noteikumi var kļūt nedaudz brīvāki.

"Ja uzdevums ir tik svēts, Dieva piedošana ir garantēta," Reģents bija solījis.

Ne vien Avilas dvēselei, bet arī miesai bija garantēta atpestīšana no ļaunā. Viņš uzmeta skatienu tetovējumam uz plaukstas.



Tāpat kā senā Kristus monogramma jeb krismons, arī šis simbols sastāvēja tikai no burtiem. Pirms trim dienām Avila to bija iededzinājis ar adatu un tintes riekstu, tieši tā, kā viņam pavēlēts, un tetovējuma vieta vēl aizvien bija jutīga un sarkana. Reģents apgalvoja: "Ja tevi notvers, tev atliks vienīgi parādīt plaukstu saviem sagūstītājiem, un jau pēc dažām stundām atkal būsi brīvs. Mēs esam pārņēmuši valdības visaugstākos līmeņus."

Avila jau bija kļuvis par liecinieku šai biedējošajai ietekmei, un viņam šķita, ka tā ietin viņu gluži kā sargājošs apmetnis. "Joprojām pastāv tie, kuri ievēro senās tradīcijas." Avila cerēja kādu dienu pievienoties šīs elites rindām, taču pagaidām jutās pagodināts par jebkādu sev atvēlētu lomu.

Tukšajā tualetē Avila izvilka telefonu un uzspieda viņam nosaukto numuru, kuru neviens nevarēja noklausīties.

Kāds atsaucās pēc pirmā pīkstiena:

– Jā?

– Esmu pozīcijā, – Avila atteica, gaidīdams pēdējās norādes.

– Labi, – Reģents sacīja. – Jums būs tikai viena iespēja. Ir būtiski svarīgi to izmantot.

Vienpadsmitā nodaļa

Trīsdesmit kilometru attālumā no Dubaijas mirdzošajiem debesskrāpjiem, mākslīgi veidotajām salām un slavenību izklaides villām pie upes slejas Šārdža – Apvienoto Arābu Emirātu ultrakonservatīvā islāma kultūras galvaspilsēta.

Tajā atrodas reģiona izcilākās universitātes un vairāk nekā sešsimt mošejas. Šārdža tiek uzskatīta par garīguma un zināšanu virsotni. Šādu stāvokli nodrošina gan milzīgas naftas rezerves, gan valdnieks, kurš uzskata, ka viņa tautas izglītība ir svarīgāka par visu pārējo.

Tajā vakarā Šārdžas visu mīļotā allamas Saīda al-Fadla ģimene bija sapulcējusies, lai noturētu privātu lūgšanu ceremoniju. Tā vietā, lai skaitītu tradicionālo nakts lūgšanu tahadžudu, viņi lūdzās, lai atkal atgrieztos viņu karsti mīlētais tēvs, tēvocis un vīrs, kurš iepriekšējā dienā bija pazudis, neatstājot nekādas pēdas.

Vietējā prese nupat bija paziņojusi Saīda kolēģa apgalvojumu, ka parasti tik savaldīgais allama pirms divām dienām pēc atgriešanās no Pasaules reliģiju parlamenta bijis "neparasti satraukts". Kolēģis piemetināja, ka neilgi pēc Saīda atgriešanās esot nejauši noklausījies, kā viņš neierasti kaislīgi ar kādu strīdas pa telefonu. Saruna noritējusi angļu valodā, tāpēc kolēģis to nesaprata, taču bija gatavs apzvērēt, ka dzirdējis, kā Saīds vairākas reizes piemin vārdu "Edmonds Kiršs".

Divpadsmitā nodaļa

Ejot ārā no spirāles, Lengdona domas drudžaini virmoja. Saruna ar Kiršu bija izrādījusies gan aizraujoša, gan satraucoša. Neatkarīgi no tā, vai Kirša apgalvojums bija pārspīlēts, šis datorzinību speciālists nepārprotami bija atklājis kaut ko tādu, kas, pēc viņa domām, varēja izraisīt paradigmu maiņu visā pasaulē.

"Atklājums, kas ir tikpat nozīmīgs kā Kopernika secinājumi?"

Beidzot iznācis no savērptās būves, Lengdons juta, ka viņam viegli reibst galva. Viņš pacēla radioaustiņas, ko pirmīt bija atstājis uz grīdas.

– Vinston? – viņš ievaicājās, uzlicis ierīci galvā. – Vai jūs mani dzirdat?

Kaut kas klusi noklikšķēja, un datorizētais britu ekskursiju vadītājs atkal bija klāt.

– Esiet sveicināts, profesor. Jā, es esmu tepat. Kirša kungs lūdza, lai aizvedu jūs līdz personāla liftam, jo mums ir pārāk maz laika, lai dotos atpakaļ uz ātriju. Viņš bija pārliecināts, ka jūs pratīsiet novērtēt mūsu milzīgo personāla liftu.

– Cik mīļi. Viņš zina, ka man ir bail no šaurām, slēgtām telpām.

– Tagad arī man tas ir zināms, un es to neaizmirsīšu.

Vinstons pa telpas sānu durvīm izvadīja Lengdonu gaitenī ar betona grīdu un nišu ar liftiem. Kā jau bija solīts, lifts izrādījās milzīgs. Tas nepārprotami bija paredzēts apjomīgu mākslas darbu pārvadāšanai.

– Augšējā poga, – Vinstons sacīja, kad Lengdons bija iekāpis liftā. – Trešais stāvs. – Kad lifts apstājās vajadzīgajā vietā, Lengdons izkāpa. – Tā, – audiogids priecīgā balsī turpināja. – Mēs iziesim cauri galerijai, kas atrodas pa kreisi no jums. Tas ir vistaisnākais ceļš uz zāli.

Paklausot Vinstona norādēm, Lengdons izsoļoja cauri plašai galerijai, kurā bija izvietotas vairākas dīvainas mākslas instalācijas: tērauda lielgabals, kas šāva pret baltu sienu staipīgus sarkana vaska pikučus, no stiepļu režģa veidota kanoe laiva, kas acīmredzami nebūtu spējusi noturēties uz ūdens, un miniatūra, no pulēta metāla klucīšiem darināta pilsētiņa.

Tuvojoties galerijas izejai, Lengdons pieķēra sevi galīgā neizpratnē skatāmies uz apjomīgu darbu, kas ievērojami izcēlās starp pārējiem.

"Nu man ir pilnīgi skaidrs, ka esmu atradis visdīvaināko mākslas darbu visā muzejā."

Visas telpas platumā bija izvietots liels daudzums koka vilku. Tie garā rindā skrejot šķērsoja galeriju, augstu palēcās un spēcīgi ietriecās caurspīdīgā stikla sienā, kur nedzīvi sakrita lielā kaudzē.

– Šī darba nosaukums ir "Neprātīgais skrējiens", – Vinstons nelūgts paskaidroja. – Deviņdesmit deviņi vilki akli skrien sienā. Tie simbolizē bara mentalitāti un drosmes trūkumu, kas neļauj novirzīties no normas.

Pēkšņi Lengdons aptvēra šī simbolisma ironiju. "Man ir aizdomas, ka Edmonds šovakar iespaidīgi novirzīsies no normas."

– Ja jūs tagad turpināsiet ceļu taisni uz priekšu, – Vinstons sacīja, – pa kreisi no tā krāsainā romba jūs ieraudzīsiet izeju. Šo darbu ir radījis viens no Edmonda iecienītākajiem māksliniekiem.

Lengdons sev priekšā ieraudzīja koši krāsaino gleznu un tūlīt pazina mākslinieka otai raksturīgos ķeburus, pamatkrāsas un rotaļīgi lidinošos aci.

"Žuans Miro," Lengdons nodomāja. Viņam vienmēr bija patikuši slavenā barselonieša draiskie darbi. Šķita, ka tie ir kaut kas vidējs starp bērna krāsojamo grāmatu un sirreālista apgleznotu vitrāžu.



Piegājis pie mākslas darba, Lengdons pēkšņi satrūkās un apstājās. Tā virsma bija pilnīgi gluda, un uz tās nebija redzams neviens otas triepiens.

– Vai tā ir reprodukcija?

– Nē, oriģināls, – Vinstons atteica.

Lengdons ieskatījās vērīgāk. Varēja skaidri redzēt, ka darbs izdrukāts ar lielformāta printera palīdzību.

– Vinston, tas ir izdrukāts! Tas pat nav uzgleznots uz audekla.

– Es nestrādāju ar audeklu, – Vinstons atbildēja. – Es radu mākslu virtuāli, un pēc tam Edmonds man to izdrukā.

– Pagaidiet, – Lengdons neticīgi pārtrauca. – Vai tas ir jūsu darbs?

– Jā, es mēģināju atdarināt Žuana Miro stilu.

– To var redzēt, – Lengdons piezīmēja. – Jūs pat esat to parakstījis ar Miro vārdu.

– Nē, – Vinstons iebilda. – Ieskatieties vērīgāk! Es to parakstīju kā "Miro", nevis Miró, proti, bez uzsvara. Spāņu valodā miro nozīmē "es skatos uz kaut ko".

"Atjautīgi," Lengdons bija spiests atzīt, ieraudzīdams Vinstona darba centrā Miro stilā uzgleznotu vientuļu aci, kas lūkojas uz skatītāju.

– Edmonds man palūdza uzgleznot pašportretu, un, lūk, kas man iznāca.

"Vai tas ir tavs pašportrets?" Lengdons vēlreiz uzmeta skatienu nevienādo ķeburu kopumam. "Tu noteikti esi ļoti dīvains dators."

Lengdons nesen bija lasījis, ka Edmonds aizvien vairāk sācis aizrauties ar to, kā iemācīt datoram radīt algoritmisku mākslu – respektīvi, mākslu, ko ģenerējušas ārkārtīgi sarežģītas datorprogrammas. Viņam bija radies neomulību raisošs jautājums: "Ja dators rada mākslu, kurš ir īstais mākslinieks – dators vai programmētājs?" Pēc tam, kad Mičiganas Tehnoloģiju institūtā nesen apskatei bija izlikts ļoti sarežģītas algoritmiskās mākslas eksponāts, Hārvarda Universitātes humanitāro zinātņu kursā nācās ieviest semināru ar dīvainu nosaukumu: "Vai māksla ir tā, kas padara mūs par cilvēkiem?"

– Es saceru arī mūziku, – Vinstons skanīgi paziņoja. – Ja jūs tas interesē, jums vēlāk vajadzētu palūgt, lai Edmonds kaut ko atskaņo. Tomēr tagad jums patiešām ir jāpasteidzas. Tūlīt sāksies prezentācija.

Izgājis no galerijas, Lengdons nonāca uz augstas platformas, no kuras pavērās skats uz galveno ātriju. Plašās telpas otrajā pusē muzeja darbinieki steidzināja dažus pēdējos nomaldījušos viesus, kuri nupat bija izkāpuši no liftiem, vadīdami viņus Lengdona virzienā uz priekšā redzamajām durvīm.

– Šī vakara programmas sākums ir ieplānots jau pēc dažām minūtēm, – Vinstons ieminējās. – Vai jūs redzat ieeju zālē?

– Redzu. Tā ir tieši man priekšā.

– Lieliski. Vēl pēdējais paziņojums. Kad ieiesiet pa durvīm, ieraudzīsiet tvertnes, kas paredzētas radioaustiņu savākšanai. Edmonds lika, lai jūs savas radioaustiņas nenododat un paturat pie sevis. Tad pēc uzstāšanās beigām es varēšu jūs izvadīt no muzeja pa pagalma puses durvīm. Tādējādi jūs varēsiet izvairīties no pūļa un garantēti atrast sev taksometru.

Lengdons domās iztēlojās dīvaino burtu un ciparu virkni, ko Edmonds bija uzkricelējis uz vizītkartes, likdams to iedot taksometra vadītājam.

– Vinston, Edmonds uzrakstīja vienīgi "BIO-EC346". Viņš to nosauca par sāpīgi vienkāršu kodu.

– Tā ir patiesība, – Vinstons tūlīt atteica. – Un tagad, profesor, sāksies uzstāšanās. Es patiešām ceru, ka Kirša kunga prezentācija jums sagādās prieku. Ar prieku gaidīšu to brīdi, kad pēc tās atkal varēšu nākt jums palīgā.

Kaut kas negaidīti noklikšķēja, un Vinstons apklusa.

Lengdons piegāja pie ieejas durvīm, noņēma radioaustiņas un iebāza mazītiņo ierīci žaketes kabatā. Tad viņš kopā ar dažiem pēdējiem viesiem iesteidzās telpā, un aiz viņa muguras aizvērās durvis.

Viņš atkal bija nonācis pavisam negaidītā vietā.

"Vai prezentācijas laikā mums būs jāstāv kājās?" Lengdons bija iztēlojies, ka viesu simti būs sapulcējušies ērtā, sēdekļiem pilnā zālē, kur varēs noklausīties Edmonda paziņojumu, taču visi bija saspiedušies šaurā galerijā ar nobalsinātām sienām. Telpā nebija redzami ne mākslas darbi, ne sēdvietas – tikai pie tālākās sienas izveidots paaugstinājums, kuram līdzās atradās liels šķidro kristālu ekrāns, kas vēstīja:

"Tiešraides programma sāksies pēc 2 minūtēm un 7 sekundēm." Pēkšņi Lengdonu pāršalca gaidas. Viņa skatiens aizslīdēja lejup pa ekrānu pie otrās teksta rindiņas. To viņam nācās izlasīt divreiz.

"Pašreizējais attālināto skatītāju skaits: 1 953 694."

"Divi miljoni cilvēku?" Lengdons brīnījās. Kiršs bija sacījis, ka viņa paziņojums tiks straumēts tiešraidē, taču tāds skaitlis šķita neaptverams. Ar katru mirkli tas aizvien straujāk palielinājās.

Pār Lengdona seju pārlaidās smaids. Viņa kādreizējais students patiešām bija izpelnījies lielu ievērību. Nu atlika vienīgi noskaidrot, ko gan Edmunds īsti grasījās paziņot.

Trīspadsmitā nodaļa

Mēness apspīdētā tuksnesī uz austrumiem no Dubaijas bagijs Sand Viper 1100 strauji nogriezās pa kreisi, saslīdēja un apstājās, uzsitot spožo lukturu priekšā lielu smilšu vilni.

Pie stūres sēdošais pusaudzis norāva aizsargbrilles un nopētīja to, kam gandrīz bija pārbraucis pāri. Nokāpis no braucamrīka, viņš bažīgi tuvojās tumšajam apveidam smiltīs.

Tik tiešām, tur atradās tieši tas, ko viņš pirmīt bija iztēlojies.

Priekšējo lukturu gaismā uz vēdera smiltīs gulēja nekustīgs cilvēks.

– Marhaba? – puisis uzsauca. – Vai jūs mani dzirdat?

Nekādas atbildes.

Spriežot pēc apģērba – tradicionālās tarbuša cepures un platās taubas –, tas bija vīrietis, labi barots un drukns. Vējš jau sen bija aiznesis prom gan viņa pēdu nospiedumus, gan riepu sliedes un jebkuras norādes par to, kā viņš nonācis tik tālu atklātā tuksnesī.

– Marhaba? – puisis atkārtoja.

Klusums.

Īsti nesaprazdams, ko iesākt, puisis pastiepa kāju un uzmanīgi iebikstīja vīrietim sānos. Kaut arī ķermenis bija tukls, miesa šķita saspīlēta un cieta, jau izkaltusi vējā un saulē.

Viņš pavisam noteikti bija miris.

Puisis noliecās, satvēra vīrieti aiz pleca un ar grūtībām apvēla uz muguras. Vīrieša nedzīvās acis stingi raudzījās debesīs. Viņa seju un bārdu klāja smiltis, bet arī netīrs viņš nez kāpēc izskatījās draudzīgs, pat pazīstams, gluži kā mīļš tēvocis vai vectēvs.

Tuvumā sāka dārdēt pusducis kvadriciklu un bagiju. Puiša draugi, kuri bija plosījušies pa smilšu kāpām, apmeta loku un brauca atpakaļ, lai pārliecinātos, vai ar viņu nekas nav noticis. Rēcošie braucamrīki parādījās kāpas korē un noslīdēja lejup pa smilšaino nogāzi.

Apstājušies visi noņēma aizsargbrilles un ķiveres un sapulcējās ap šaušalīgo atradumu – izkaltušo līķi. Viens no puišiem sāka satraukti runāt. Viņš bija pazinis slaveno allamu Saīdu alFadlu, zinību vīru un reliģisko līderi, kurš laiku pa laikam mēdza uzstāties universitātē.

– Ko lai mēs tagad darām? – viņš skaļi noprasīja.

Sastājušies aplī, puiši klusēdami skatījās uz līķi un tad izdarīja to pašu, ko būtu darījuši pusaudži visā pasaulē. Izvilkuši telefonus, viņi sāka uzņemt fotogrāfijas un sūtīt tās saviem draugiem.

Četrpadsmitā nodaļa

Stāvēdams plecu pie pleca ar viesiem, kuri grūstījās ap paaugstinājumu, Roberts Lengdons izbrīnā noskatījās, kā šķidro kristālu ekrānā redzamais skaitlis turpina vienmērīgi pieaugt.

"Pašreizējais attālināto skatītāju skaits: 2 527 664."

Fona čalas pārpildītajā telpā bija pārvērtušās par apspiestu dūkšanu. Simtiem viesu balsu gaidpilni sanēja, daudzi vēl pēdējā brīdī satraukti kādam zvanīja vai sūtīja ziņas par savu atrašanās vietu.

Uz paaugstinājuma uzkāpa kāds tehniskais darbinieks un viegli paklaudzināja pa mikrofonu.

– Dāmas un kungi, pirms brīža mēs lūdzām, lai jūs izslēdzat savas mobilās ierīces. Sākot no šī brīža, bezvadu un mobilā saziņa tiks noslēgta uz visu pasākuma laiku.

Daudzi viesi vēl aizvien runāja pa telefonu, un viņu sarunas negaidot tika pārtrauktas. Gandrīz visi izskatījās pagalam apstulbuši, it kā nupat būtu kļuvuši par lieciniekiem kādam Kirša tehnoloģijas brīnumam, kas brīnumainā kārtā pārrāvis jebkādas viņu saiknes ar ārpasauli.

"Par piecsimt dolāriem to var nopirkt jebkurā elektronikas veikalā." Lengdons to zināja, jo bija viens no tiem Hārvarda Universitātes pasniedzējiem, kuri izmantoja portatīvas mobilo sakaru slāpēšanas ierīces, lai padarītu savas auditorijas par "mirušām zonām" un lekciju laikā neļautu studentiem pievērsties mobilajiem telefoniem.

Uzradās kāds operators, turēdams plecā milzīgu kameru, kas tika pavērsta pret paaugstinājumu. Apgaismojums telpā kļuva blāvāks.

Šķidro kristālu ekrānā parādījās uzraksts:

"Programmas tiešraide sāksies pēc 38 sekundēm. Pašreizējais attālināto skatītāju skaits: 2 857 914."

Lengdons pārsteigts vēroja apmeklējumu skaitītāju. Radās iespaids, ka tajā redzamais skaitlis aug straujāk par ASV valsts parāda summu. Bija gandrīz neiespējami iztēloties, ka tieši tajā mirklī gandrīz trīs miljoni cilvēku sēž savās mājās un tiešraidē vēro to, kam tūlīt vajadzēja notikt šajā telpā.

– Trīsdesmit sekundes, – tehniskais darbinieks klusi paziņoja mikrofonā.

Sienā aiz paaugstinājuma atvērās šauras durvis, un pūlis nekavējoties apklusa. Visi cerīgi gaidīja diženo Edmondu Kiršu.

Taču Edmonds tā arī neparādījās.

Gandrīz desmit sekundes durvis stāvēja vaļā.

Tad pa tām iznāca kāda eleganta sieviete un devās uz paaugstinājuma pusi. Viņa bija satriecoši skaista – gara auguma, lokana, ar gariem, melniem matiem, ģērbusies piegulošā, baltā kleitā ar diagonālu, melnu svītru. Radās iespaids, ka viņa viegli slīd pa grīdu. Nostājusies paaugstinājuma vidū, viņa sakārtoja mikrofonu, dziļi ievilka elpu, pacietīgi uzsmaidīja viesiem un turpināja gaidīt, kamēr beigsies atpakaļatskaite.

"Programmas tiešraide sāksies pēc 10 sekundēm."

Sieviete uz mirkli aizvēra acis, it kā vēlētos sakopot domas. Tad viņa tās atkal atvēra, izskatīdamās pēc īsta nosvērtības iemiesojuma.

Operators pacēla piecus pirkstus.

"Četri, trīs, divi…"

Telpā iestājās pilnīgs klusums. Sieviete pacēla galvu un ielūkojās kamerā. Šķidro kristālu ekrānā tiešraides režīmā parādījās viņas melnīgsnējā seja. Ieurbusies skatītājos ar tumšām, možām acīm, viņa nevērīgi atglauda atrisušu matu šķipsnu.

– Labs vakars visiem, – viņa skaidri un pieklājīgi iesāka, runādama ar vieglu spāņu akcentu. – Mani sauc Ambra Vidala.

Telpā uzšalca neparasti skaļi aplausi, liekot skaidri noprast, ka diezgan daudzi viesi viņu pazīst.

– Felicidades! Apsveicu! – kāds uzsauca.

Sieviete nosarka, un Lengdons noprata, ka ir kaut ko palaidis garām.

– Dāmas un kungi, – viņa steigšus turpināja, – jau piecus gadus es esmu Bilbao Gugenheima muzeja direktore, un šovakar es atrodos šeit, lai jūs sirsnīgi sveiktu neticami īpašā vakarā, kurā uzstāsies patiesi ievērojams cilvēks. – Pūlis sāka aizrautīgi aplaudēt, un Lengdons pievienojās pārējiem. – Edmonds Kiršs ir ne vien dāsns šī muzeja atbalstītājs, bet arī uzticams draugs. Man ir bijusi tā priekšrocība un gods jau vairākus mēnešus cieši sadarboties ar viņu, lai izplānotu šīvakara notikumus. Es nupat pārliecinājos, ka visas pasaules sociālie tīkli jau dūc nepacietībā! Kā daudzi no jums, bez šaubām, ir dzirdējuši, Edmonds Kiršs šovakar grasās nākt klajā ar svarīgu zinātnisku paziņojumu par kādu atklājumu. Viņš ir pārliecināts, ka tas uz mūžīgiem laikiem tiks saglabāts ļaužu atmiņā kā viņa vislielākais sniegums pasaulei. – Telpu pāršalca satraukti čuksti. Tumšmate draiski pasmaidīja. – Protams, es lūdzos, lai Edmunds par savu atklājumu pastāsta vismaz man, taču viņš atteicās dot kaut vai tikai visniecīgāko mājienu. – Nodunēja smieklu šalts un kārtējie aplausi. – Šīvakara īpašais pasākums, – viņa turpināja, – norisināsies angliski, Kirša kunga dzimtajā valodā, taču tiem, kuri tajā piedalīsies virtuāli, tiks piedāvāts reāllaika tulkojums vairāk nekā divdesmit valodās. – Šķidro kristālu ekrāna attēls pārjaunojās, un Ambra piebilda: – Un, ja kādreiz kāds ir apšaubījis Edmonda pašpārliecību, tad te būs automatizēts ziņojums presei, kas pirms piecpadsmit minūtēm tika izsūtīts sociālajiem tīkliem visā pasaulē.

Ekrānā parādījās uzraksts: "Šovakar: tiešraide plkst. 20.00 pēc Centrāleiropas vasaras laika. Futūrists Edmonds Kiršs paziņos par atklājumu, kas uz visiem laikiem pārvērtīs zinātnes veidolu."

"Tad tā ir iespējams dažu minūšu laikā tikt pie trim miljoniem skatītāju," Lengdons nodomāja.

No jauna pievērsies paaugstinājumam, Lengdons ievēroja divus līdz šim nepamanītus cilvēkus – apsargus ar stingām sejām, kuri izslējušies stāvēja pie sānu sienas un uzmanīgi pētīja pūli. Lengdons pārsteigts ieraudzīja, ka uz viņu vienādajām, zilajām jakām bija izšūti iniciāļi. "Guardia Real? Ko tad te šovakar dara karaļa Karaliskā gvarde?"

Šķita neticami, ka šajā pasākumā varētu piedalīties kāds karaliskās ģimenes pārstāvis; būdami nelokāmi katoļi, viņi pilnīgi noteikti būtu gādājuši, lai netiktu ieraudzīti kopā ar tādu ateistu kā Edmonds Kiršs.

Spānijas karalim kā parlamentāram monarham oficiāli bija atvēlēta ļoti ierobežota vara, tomēr viņa ietekme uz savas tautas sirdi un prātu bija milzīga. Miljoniem spāņu karaļa vara vēl aizvien simbolizēja los reyes católicos jeb katolisko monarhu bagātīgās ticības tradīcijas un Spānijas Zelta laikmetu. Madrides karaļpils joprojām izcēlās kā garīgs kompass un senas, nesatricināmas reliģiskas pārliecības vēstures piemineklis.

Lengdons Spānijā reiz bija dzirdējis sakām: "Parlaments vada, bet karalis valda." Jau daudzus gadsimtus visi Spānijas diplomātiskās lietas pārvaldošie monarhi bijuši ārkārtīgi dievbijīgi, konservatīvi katoļi. "Un arī pašreizējais karalis nav nekāds izņēmums," nodomāja Lengdons, kurš bija lasījis par šī cilvēka lielo reliģisko pārliecību un konservatīvajiem uzskatiem.

Jau vairākus mēnešus klīda runas, ka vecais monarhs vairs necelšoties no gultas un drīz miršot. Valsts gatavojās nodot varu viņa vienīgajam dēlam Huljanam. Spriežot pēc tā, ko rakstīja presē, princi Huljanu neviens īsti nepazina. Viņš bija klusi dzīvojis sava tēva garajā ēnā, un nu valsts iedzīvotāji prātoja, kāds valdnieks no viņa varētu iznākt.

"Vai princis Huljans bija atsūtījis gvardes vīrus uzmanīt Edmonda pasākuma norisi?"

Pēkšņi Lengdons atkal atcerējās draudīgo balss ziņu, ko bīskaps Valdespino bija atstājis Edmondam. Par spīti Lengdona raizēm, varēja manīt, ka telpā valdīja sirsnīga, aizrautības un drošuma pilna noskaņa. Edmonds bija teicis, ka šovakar apsardze būs īpaši stingra. Varbūt Spānijas Karaliskā gvarde bija tikai papildu nodrošinājums, lai vakars noritētu netraucēti.

– Tie no jums, kuri jau pazīst Edmonda Kirša kaislīgo aizraušanos ar teatrālām izdarībām, – Ambra Vidala turpināja, – zina, ka viņš nemūžam nebūtu ļāvis mums ilgi stāvēt šajā pilnīgi tukšajā telpā. – Viņa pamāja uz aizvērtām divvērtņu durvīm telpas tālākajā galā. – Aiz šīm durvīm Edmonds Kiršs ir izveidojis "empīrisku telpu", kurā šovakar jums tiks atklāta viņa dinamiskā multimediju prezentācija. Tā ir pilnībā automatizēta ar datoru palīdzību un tiks tiešraidē straumēta visā pasaulē. – Viņa uz īsu brīdi apklusa un uzmeta skatienu savam zelta pulkstenim. – Šī vakara pasākums noritēs saskaņā ar rūpīgi izstrādātu grafiku, un Edmonds lūdza, lai es jūs visus mudinu doties turp un mēs varētu sākt precīzi astoņos un piecpadsmit minūtēs. Līdz šim brīdim ir atlikušas tikai dažas minūtes. – Viņa norādīja uz durvīm. – Tāpēc, dāmas un kungi, lūdzu, esiet tik laipni, dodieties iekšā, un mēs tūlīt uzzināsim, ko apbrīnojamais Edmonds Kiršs ir mums sagatavojis!

Kā pēc mājiena divvērtņu durvis attaisījās.

Lengdons ieskatījās pa tām, domādams, ka ieraudzīs vēl vienu galeriju, taču redzētais lika viņam satrūkties. Šķita, ka aiz durvīm atrodas dziļš, tumšs tunelis.

Kad satraukto viesu pūlis sāka grūstīdamies spraukties uz blāvi izgaismoto ieeju, admirālis Avila nedaudz atpalika. Ieskatījies tunelī, viņš apmierināts atskārta, ka tajā valda pilnīga tumsa.

Paveikt viņa uzdevumu tumsā būs daudz vieglāk.

Pieskāries kabatā ieliktajam rožukronim, viņš sakopoja domas un prātā vēlreiz pārlika visus nesen saņemtos sīkākos norādījumus par gaidāmo uzdevumu.

"Būs būtiski svarīgi izraudzīties īsto brīdi."

Piecpadsmitā nodaļa

Apmēram divdesmit pēdas plato tuneli veidoja pār balsta arkām pārvilkts melns audums. Tunelis nelielā slīpumā veda augšup pa kreisi, tā grīdu klāja mīksts, melns paklājs, un to apspīdēja vienīgi divas iegarenas gaismas joslas, kas stiepās gar sienu apakšu.

– Kurpes, lūdzu, – kāds muzeja darbinieks klusi pačukstēja visiem, kuri bija ienākuši pa durvīm. – Lūdzu, novelciet kurpes un paņemiet tās līdzi.

Tiklīdz Lengdons izkāpa no savām lakādas kurpēm, viņa zeķēs ievilktās pēdas ieslīga dziļi paklājā, kas bija ievērojami mīksts. Varēja just, kā viņa augums instinktīvi atslābst. Visapkārt skanēja atzinīgas nopūtas.

Lengdons aizsoļoja pa eju un beidzot ieraudzīja tās galā melnu aizkaru. Tur viesus sagaidīja citi muzeja darbinieki, izsniedza katram no viņiem kaut ko līdzīgu biezam pludmales dvielim un tad ļāva ieiet aiz aizkara.

Tunelī pirmītējās satrauktās gaidas bija aizstājis nedrošības pilns klusums. Kad Lengdons pienāca pie aizkara, muzeja darbinieks viņam pasniedza salocītu auduma gabalu, un viņš tūlīt saprata, ka tas ir nevis pludmales dvielis, bet gan neliela plīša sega, kurai vienā galā iešūts spilvens. Pateicies darbiniekam, Lengdons iegāja pa pavērtajiem aizkariem un nonāca nākamajā vietā.

Jau otro reizi vakara laikā viņš bija spiests pēkšņi apstāties. Kaut arī Lengdons nevarētu pateikt, ko bija cerējis ieraudzīt aiz šī aizkara, tas katrā gadījumā nekādi nelīdzinājās ainai, kas nu pavērās viņam priekšā.

"Vai mēs atrodamies… ārpus ēkas?"

Lengdons stāvēja plaša lauka malā. Virs viņa pletās ar žilbinošām zvaigznēm pilnas debesis, bet tālumā aiz vientuļas kļavas bija nupat uzlēcis šaurs pusmēness loks. Čirkstēja cikādes, seju glāstīja viegls, silts vējiņš, bet gaisā vēdīja spēcīgs nesen pļautas leknas zāles aromāts.

– Kungs? – kāds muzeja darbinieks čukstus sacīja, saņemdams viņu aiz rokas, lai vadītu uz lauka pusi. – Lūdzu, sameklējiet sev vietu zālē. Izklājiet segu un izbaudiet notiekošo!

Kopā ar citiem tikpat apstulbušajiem viesiem Lengdons izsoļoja laukā. Lielākā daļa no viņiem jau izvēlējās sev vietas milzīgajā zālienā un izklāja segas. Rūpīgi nopļautais zāles laukums bija aptuveni hokeja spēles laukuma lielumā. Ap to auga vieglajā vējā šalcoši koki, auzenes un vilkvālītes.

Tikai pēc neilga brīža Lengdons aptvēra, ka tā ir tikai ilūzija – neaptverams mākslas darbs.

"Es atrodos rūpīgi izstrādātā planetārijā," viņš nodomāja, apbrīnodams nevainojami sīki darinātās detaļas.

Debesis ar mēnesi, zvaigznēm, vēja nestiem mākoņiem un tālumā redzamiem kalniem bija tikai projekcija. Šalcošie koki un zāles patiešām atradās tepat – vai nu tie bija izcili atdarinājumi, vai arī neliels dzīvu augu mežs, sastādīts apslēptos podos. Ar šo neskaidri izplūdušo veģetācijas apmali bija atjautīgi nomaskētas milzīgās telpas asi izteiktās malas, radot dabiskas vides iespaidu.

Noliecies Lengdons pataustīja zāli. Tā bija mīksta un ļoti līdzīga īstajai, taču pilnīgi sausa. Viņš bija lasījis par jaunajām mākslīgajām velēnām, ko no īstas zāles nespēja atšķirt pat profesionāli sportisti, taču Kiršs bija spēris soli tālāk un radījis mazliet nelīdzenu zemes virsmu ar nelielām ieplakām un uzkalniņiem, kas bija gluži kā īsta pļava.

Lengdons atcerējās pirmo reizi, kad maņas bija viņu pievīlušas. Tolaik viņš, būdams vēl bērns, bija sēdējis mazā laiviņā un peldējis pa mēness apspīdētu ostu, kurā pirātu kuģis iesaistījies apdullinoši skaļā lielgabalu kaujā. Mazā Lengdona prāts nebija spējis aptvert, ka viņš atrodas nevis ostā, bet gan plašā pazemes telpā, kas pieplūdināta ar ūdeni, lai radītu īpašu ilūziju "Disneja pasaules" klasiskajai atrakcijai "Karību jūras pirāti".

Nu pieredzētais iespaids bija satriecoši reāls. Varēja redzēt, ka arī citi viesi lūkojas apkārt un jūtas tikpat izbrīnīti un iepriecināti. Edmonds patiešām bija pelnījis uzslavu – ne tik daudz par šīs apbrīnojamās ilūzijas radīšanu, kā par to, ka viņam izdevies pārliecināt daudzus simtus pieaugušo novilkt smalkos apavus, atgulties zālienā un paskatīties debesīs.

"Bērnībā mēs mēdzām tā rīkoties, taču kādā brīdī pārstājām to darīt." Lengdons atgūlās, nolika galvu uz spilvena un ļāva ķermenim atslīgt mīkstajā zālē. Virs galvas mirdzēja zvaigznes, un Lengdons uz mirkli no jauna atgriezās jaunībā. Viņš atkal bija pusaudzis, kurš pusnaktī kopā ar savu labāko draugu guļ Boldpīkas golfa laukuma leknajās takās un pārdomā dzīves noslēpumus. "Ja paveiksies," Lengdons nodomāja, "varbūt Edmonds Kiršs šovakar palīdzēs mums atrisināt dažus no šiem noslēpumiem."

Tikmēr planetārija dziļumā admirālis Luiss Avila vēl pēdējo reizi pārlaida skatienu telpai un klusi devās atpakaļ. Nepamanīts viņš ieslīdēja aiz tā paša aizkara, caur kuru pirmīt ienāca. Palicis viens ieejas tunelī, viņš pārslidināja plaukstu pār auduma sienām un sataustīja šuvi. Tik klusi, cik vien spēdams, viņš pavilka vaļā līplentes aizdari, izspraucās cauri sienai un no jauna nostiprināja audumu aiz sevis.

Visas ilūzijas pagaisa.

Avila vairs neatradās pļavā.

Viņš stāvēja milzīgā taisnstūrainā telpā, kurā izcēlās augsts, ovāls burbulis. "Telpa telpā". Viņam priekšā esošo konstrukciju – sava veida teātri ar kupolu – ieskāva augsts, no sastatnēm veidots ārējais skelets, pie kura bija piestiprināts kabeļu mudžeklis, apgaismojums un skandas. Uz iekšu pavērsti, spīdoši videoprojektori vienlaikus meta platus gaismas starus uz kupola caurspīdīgās virsmas, tā iekšienē radot zvaigžņotas debess un augstu kalnu ilūziju.

Admirālis atzinīgi novērtēja Kirša talantu dramatisma jomā, kaut gan futūrists nemūžam nebūtu spējis iztēloties, cik tieši dramatisks drīz izvērtīsies viņa rīkotais vakars.

"Neaizmirsti, kas ir likts uz spēles. Tu esi karavīrs, kurš piedalās cildenā karā. Tā ir daļa no lielāka veseluma."

Avila neskaitāmas reizes bija domās atkārtojis visu, kas viņam jādara. Nu viņš iebāza roku kabatā un izvilka lielo rožukroni. Tajā mirklī no kupolā izvietotajiem skaļruņiem virs viņa galvas kā Dieva balss nodārdēja kāda vīrieša sacītie vārdi.

– Labvakar, draugi. Mani sauc Edmonds Kiršs.

Sešpadsmitā nodaļa

Rabīns Kevs Budapeštā nemierīgi soļoja šurpu turpu sava namiņa kabineta puskrēslā. Cieši satvēris televizora tālvadības pulti, viņš satraukti pārslēdza kanālus, gaidīdams ziņas no bīskapa Valdespino.

Vairāki televīzijas kanāli pēdējo desmit minūšu laikā bija pārtraukuši savas ierastās pārraides, lai varētu pieslēgties tiešraidei no Gugenheima muzeja. Komentētāji apsprieda Kirša sasniegumus un izteica minējumus par viņa gaidāmo paziņojumu. Kevam kļuva nelāgi, redzot, kā viņu interese aizvien vairāk pieņēmās spēkā.

"Es šo priekšnesumu jau esmu noskatījies."

Pirms trim dienām Edmonds Kiršs Montserrata kalnā Kevam, al-Fadlam un Valdespino bija parādījis paziņojuma neapstrādāto versiju, kā pats to nodēvēja. Nu Kevam bija radušās aizdomas, ka tieši to pašu programmu tūlīt noskatīsies visa pasaule.

"Pēc šī vakara vairs nekas nebūs tāpat kā agrāk," viņš skumji nodomāja.

Iezvanījās telefons, iztraucējot Kevu no pārdomām. Viņš paķēra klausuli.

Valdespino bez jebkāda ievada paziņoja:

– Jehuda, diemžēl man ir vēl daži nelāgi jaunumi. – Viņš drūmā balsī atstāstīja neparasto informāciju, ko nupat bija saņēmis no Apvienotajiem Arābu Emirātiem.

Kevs šausmās aizspieda sev muti.

– Allama al-Fadls ir… izdarījis pašnāvību?

– Tāds ir varas iestāžu pieņēmums. Viņš ir nesen atrasts dziļi tuksnesī… it kā vienkārši būtu izgājis tur nomirt. – Valdespino ieturēja pauzi. – Cik nu var noprast, tad dažu pēdējo dienu laikā piedzīvotā spriedze viņam ir izrādījusies par lielu.

Rabīns apdomājās, juzdams gan bēdas, gan mulsumu. Arī viņam bija nācies grūti aptvert Kirša atklājuma sekas, tomēr doma par to, ka allama al-Fadls būtu izmisumā padarījis sev galu, šķita pārāk neticama.

– Te kaut kas nav kārtībā, – Kevs paziņoja. – Es neticu, ka viņš varētu izdarīt kaut ko tādu.

Valdespino uz labu brīdi apklusa.

– Man prieks, ka jūs tā sakāt, – viņš beidzot piekrītoši ierunājās. – Es esmu spiests atzīt: arī man ir ļoti grūti pieņemt, ka tā bijusi pašnāvība.

– Tad… kurš to varēja izdarīt?

– Jebkurš, kas vēlējies, lai Edmonda Kirša atklājums paliktu noslēpumā, – bīskaps tūlīt atbildēja. – Kāds, kurš, tāpat kā mēs, ir bijis pārliecināts, ka līdz viņa paziņojumam vēl palikušas vairākas nedēļas.

– Bet Kiršs taču pateica, ka neviens cits par šo atklājumu nezina! – Kevs iebilda. – Tikai jūs, allama al-Fadls un es.

– Varbūt Kiršs ir samelojis arī šajā ziņā. Bet, ja mēs visi trīs patiešām esam vienīgie, kuriem viņš ir visu atklājis… neaizmirstiet, cik izmisīgi mūsu draugs Saīds al-Fadls par to vēlējās paziņot visai pasaulei! Pastāv iespēja, ka allama par Kirša atklājumu ir pastāstījis kādam savam kolēģim no Emirātiem. Un varbūt tas kolēģis, tieši tāpat kā es, noticēja, ka Kirša atklājumam varētu būt bīstamas sekas.

– Ko jūs gribat sacīt? – rabīns dusmīgi noprasīja. – Ka alFadla domubiedrs viņu ir nogalinājis, lai nekas nenonāktu atklātībā? Tas taču ir muļķīgi!

– Rabīn, – bīskaps mierīgi atteica, – es patiešām nezinu, kas ir noticis. Es tikai cenšos iztēloties atbildes. Tieši tāpat kā jūs.

– Piedodiet. – Kevs izelpoja. – Es joprojām nespēju aptvert, ka Saīds ir miris.

– Es tāpat. Un, ja Saīds tika nogalināts par to, ko zināja, tad arī mums pašiem ir jāuzmanās. Pastāv iespēja, ka par mērķiem esam kļuvuši arī mēs abi.

Kevs apdomājās.

– Tiklīdz šie jaunumi nonāks atklātībā, mēs vairs nebūsim svarīgi.

– Tiesa gan, taču tie pagaidām vēl nav nonākuši atklātībā.

– Jūsu gaišība, līdz paziņojumam ir atlikušas tikai dažas minūtes. To pārraidīs visas televīzijas stacijas.

– Jā… – Valdespino gurdi nopūtās. – Šķiet, vajadzēs samierināties, ka manas lūgšanas ir palikušas neuzklausītas.

Kevam iešāvās prātā: "Vai tiešām bīskaps ir skaitījis lūgšanas, lai Dievs iejaucas un liek Kiršam pārdomāt?"

– Pat tad, kad visi par to uzzinās, – Valdespino turpināja, – mēs nebūsim drošībā. Man ir aizdomas, ka Kiršs ar vislielāko prieku paziņos visai pasaulei, ka pirms trim dienām ir konsultējies ar reliģiskajiem līderiem. Varbūt viņš vēlējās sarīkot mūsu tikšanos tāpēc, lai radītu priekšstatu par šķietamu ētisku caurskatāmību. Un, ja viņš nosauks mūsu vārdus… Tad mēs ar jums izpelnīsimies milzīgu uzmanību un varbūt pat kritiku no mūsu draudzēm, un varbūt tās nospriedīs, ka mums vajadzēja rīkoties. Piedodiet, es tikai… – Bīskaps aprāvās, it kā būtu vēlējies pateikt vēl kaut ko.

– Kas ir? – Kevs noprasīja.

– Par to mēs varam parunāt vēlāk. Kad būsim noskatījušies Kirša prezentāciju, es jums piezvanīšu vēlreiz. Tikmēr, lūdzu, palieciet mājās. Aizslēdziet durvis. Ne ar vienu nerunājiet. Un parūpējieties par savu drošību.

– Jūs mani padarāt nemierīgu, Antonio.

– Tāds nebija mans nodoms, – Valdespino atteica. – Nu mums atliek vienīgi nogaidīt, lai redzētu pasaules reakciju. Viss tagad ir Dieva rokās.

Septiņpadsmitā nodaļa

Kad no debesīm nodārdēja Edmonda Kirša balss, Gugenheima muzeja vējainajā pļavā iestājās klusums. Simtiem viesu gulēja atlaidušies uz segām un raudzījās augšup uz debesīm ar žilbinošajām zvaigznēm. Roberts Lengdons gulēja netālu no paša lauka centra. Arī viņu bija pārņēmušas aizvien pieaugošas gaidas.

– Es vēlos, lai šovakar mēs atkal atgriežamies bērnībā, – Kiršs turpināja. – Lai mēs gulētu ārā zem zvaigznēm un būtu gatavi ar prātu pieņemt dažādas iespējas. – Varēja manīt, ka pūli pāršalc satraukuma trīsas. – Es vēlos, lai šovakar mēs sajūtamies kā senlaiku pētnieki. Tie, kuri pameta visu, lai dotos ceļā pāri milzīgiem okeāniem… tie, kuri pirmo reizi ieraudzīja zemi, ko līdz tam neviens vēl nebija redzējis… tie, kuri, bijības pārņemti, nokrita uz ceļiem, kad aptvēra, ka pasaule ir daudz lielāka, nekā viņi bija uzdrošinājušies iztēloties. Piedzīvojot jaunus atklājumus, viņu iepriekšējais priekšstats par pasauli pilnīgi izira. Lūk, kādā noskaņā mēs pavadīsim šo vakaru.

"Iespaidīgi," Lengdons nodomāja. "Interesanti, vai Kirša vēstījums bija iepriekš ierakstīts vai arī viņš pats stāv kaut kur aizkulisēs un lasa no scenārija?"

– Mani draugi, – virs viņiem atbalsojās Edmonda vārdi, – mēs visi šovakar esam šeit sapulcējušies, lai noklausītos ziņas par svarīgu atklājumu. Es lūdzu jūs iecietīgi noklausīties manis apkopoto priekšvēsturi. Kā jau ikreiz, kad cilvēces uzskatos jānotiek būtiskām pārmaiņām, ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs izprastu vēsturisko kontekstu, kurā ir dzimis tāds brīdis kā šis. – Precīzi tajā mirklī tālumā nodārdēja pērkons. Skandu dobjie basi atbalsojās Lengdonam pakrūtē. – Lai mums visiem šovakar palīdzētu labāk iejusties, – Edmonds turpināja, – mums ir ļoti paveicies, ka starp mums ir slavens zinātnieks, īsta leģenda simbolu, kodu, vēstures, reliģijas un mākslas pasaulē, un arī dārgs draugs. Dāmas un kungi, lūdzu, sveiksim Hārvarda Universitātes profesoru Robertu Lengdonu!

Lengdons strauji parāvās augšup un atbalstījās uz elkoņiem. Pūlis aizrautīgi aplaudēja. Zvaigznes virs galvas apdzisa, un tās aizstāja platekrāna kadri, kuros bija redzama liela, pārpildīta auditorija, kur aizrautības pārņemtu klausītāju priekšā pa paaugstinājumu šurpu turpu staigā Lengdons, ģērbies savā tvīda žaketē.

"Tad, lūk, kāda ir tā Edmonda pieminētā loma," viņš nodomāja, no jauna apmulsis atlaizdamies zālē.

– Senie cilvēki, – runāja ekrānā redzamais Lengdons, – apkārtējo visumu uztvēra ar apbrīnu, it īpaši tās dabas parādības, kuras tie nespēja racionāli izskaidrot. Lai atrisinātu šos noslēpumus, viņi radīja milzīgu dievu un dieviešu panteonu, ar ko varēja izskaidrot visu, ko cilvēks nevarēja aptvert, pērkonu, plūdmaiņas, zemestrīces, vulkānu darbību, neauglību, sērgas un pat mīlestību.

"Tas izskatās sirreāli," Lengdons nodomāja, gulēdams uz muguras un lūkodamies augšup pats uz sevi.

– Senie grieķi ticēja, ka okeāna paisums un bēgums ir atkarīgs no Poseidona mainīgā noskaņojuma. – Griestos redzamais Lengdona attēls izgaisa, taču viņa balss turpināja stāstīt. Parādījās milzīgi okeāna viļņi, kas lika nodrebēt visai telpai. Lengdons pārsteigts vēroja, kā lielie viļņi pārtop tuksnesīgas, vēja plosītas tundras sniega sanesās. Pļavu pāršalca nez no kurienes uzradies auksts vējš. – Gadalaiku miju un ziemu, – turpināja Lengdona balss, – izraisīja planētas skumjas par Persefones ikgadējo nolaupīšanu un nonākšanu pazemes pasaulē. – Gaiss atkal kļuva silts, un no sasalušās ainavas iznira kalns. Tas cēlās aizvien augstāk un augstāk, un no tā virsotnes gāzās dzirksteles, dūmi un lava. – Romieši uzskatīja, – Lengdons turpināja stāstīt, – ka vulkānos mājo dievu kalējs Vulkāns, kas strādā zem kalna milzīgā smēdē, no kuras skursteņa nāk liesmas.

Lengdons sajuta vieglu sēra dvesmu un nobrīnījās par to, cik atjautīgi Edmonds padarījis viņa lekciju izbaudāmu ar vairākām maņām.

Izvirdums pēkšņi mitējās. Klusumā atkal sāka čirkstēt cikādes, un pāri pļavai pārlaidās viegls, silts vējš, kas smaržoja pēc zāles.

Virs galvas no jauna uzradās mirgojošie zvaigznāji, uz kuriem nu bija uzzīmēti dažādi to pārstāvēto dievu atveidojumi.

– Zaudējot dievietes Junonas labvēlību, varēja iedzīvoties neauglībā. Mīlestību izjuta tie, kuri bija kļuvuši par Erota mērķi. Epidēmijas bija Apollona sūtīts sods. – Iedegās aizvien jauni zvaigznāji ar jauniem dievu attēliem. – Ja esat lasījuši manas grāmatas, – Lengdona balss turpināja, – jūs noteikti esat dzirdējuši mani lietojam apzīmējumu "Tukšuma dievs". Tas nozīmē, ka ikreiz, kad senie cilvēki savā izpratnē par apkārtējo pasauli atklāja kādu tukšu vietu, viņi to aizpildīja ar Dievu. – Debesīs uznira milzīga kolāža, ko veidoja dučiem dažādu gleznu un skulptūru, kurās bija atainotas senas dievības. – Ar neskaitāmiem dieviem varēja aizpildīt neskaitāmas tukšas vietas, – Lengdons sacīja. – Un tomēr gadsimtu gaitā turpināja pieaugt zinātnisko atklājumu skaits. – Debesis virs galvas pārpludināja matemātisku un tehnisku simbolu kolāža. – Pamazām aizpildoties tukšajām vietām mūsu izpratnē par dabas pasauli, sāka sarukt arī mūsu dievu panteons. – Griestu priekšplānā uzradās Poseidona tēls. – Piemēram, kad mēs uzzinājām, ka plūdmaiņas izraisa Mēness cikli, Poseidons vairs nebija vajadzīgs, un mēs no viņa atteicāmies kā no muļķīga mīta, kas nācis no laikmeta, kurā nav pastāvējusi apgaismība. – Poseidona attēls izgaisa dūmu mākonī. – Kā jau jūs zināt, tāds pats liktenis piemeklēja visus dievus; tie izmira cits pēc cita, jo vairs nebija nepieciešami mūsu prātam, kas turpināja attīstīties. – Virs galvas redzamie dievu attēli pamazām izdzisa. Pērkona, zemestrīču, sērgu dievi un tad arī visi pārējie. Kamēr attēli turpināja gaist, Lengdons piebilda: – Tomēr ir īpaši jāuzsver, ka šie dievi nepamāja mums atvadas un neaizgāja labprātīgi; kultūras atteikšanās no dievībām ir ķēpīga norise. Tie, kurus mēs mīlam un kuriem visvairāk uzticamies, jau agrā bērnībā mūsu psihē dziļi iegravē garīgo pārliecību. Šī iemesla dēļ visas pārmaiņas reliģijas jomā norisinās vairāku paaudžu laikā, un tās nekad neiztiek bez lieliem nemieriem vai asinsizliešanas. – Nu dievu attēlu izzušanu pavadīja zobenu šķindēšana un klaigas. Visbeidzot palika tikai viena vienīga dieva attēls, visiem zināma, grumbaina seja ar plīvojošu, baltu bārdu. – Zevs, – Lengdons skaļi paziņoja. – Visu dievu dievs. Pagānu dievība, kas iedvesusi vislielākās bailes un bijību. Zevs vairāk par visiem citiem dieviem ir pretojies iznīcībai, sākot nežēlīgu kauju, lai neļautu apdzist savai gaismai. Tieši tāpat, kā savulaik rīkojās visi tie dievi, kurus Zevs bija aizvietojis.

Uz griestiem nozibēja Stounhendžas, šumeru ķīļraksta plāksnīšu un Ēģiptes lielo piramīdu attēli. Tad no jauna parādījās Zeva krūšutēls.

– Zeva pielūdzēji tik ļoti nevēlējās atteikties no sava dieva, ka ar viņiem konkurējošajai kristietībai neatlika nekas cits, kā vien piešķirt savam jaunajam Dievam Zeva seju. – Bārdainā Zeva krūšutēls uz griestiem plūstoši pārtapa par fresku, kurā bija redzama tieši tāda pati bārdaina seja. Nu tas bija "Ādama radīšanā" atainotais kristiešu Dievs, ko Mikelandželo bija uzgleznojis uz Siksta kapelas griestiem. – Mūsdienās mēs vairs neticam līdzīgiem stāstiem, kāds reiz pastāvēja par Zevu, zēnu, kuru uzaudzinājusi kaza un kurš guvis savu spēku no vienacainajiem radījumiem ciklopiem. Pateicoties savai mūsdienīgajai domāšanai, mēs šīs pasakas esam klasificējuši kā mitoloģiju, kā dīvainus, izdomātus stāstus, kas sniedz izklaidējošu ieskatu mūsu māņticības pilnajā pagātnē. – Nu uz griestiem parādījās putekļains bibliotēkas plaukts, kurā ādas vākos iesieti senās mitoloģijas sējumi tumsā nīkuļoja līdzās grāmatām par pagānismu, Baalu, Inannu, Ozīrisu un neskaitāmām agrīnām teoloģijām. – Tagad viss ir citādi! – Lengdona dobjā balss pasludināja. – Mēs esam Mūsdienu cilvēki. – Debesīs uzradās jauni attēli, asi konturētas, vizuļojošas fotogrāfijas, kurās bija redzami kosmosa izpētes kadri… datoru mikroprocesori… medicīnas laboratorija… daļiņu paātrinātājs… augstu gaisā lidojošas reaktīvās lidmašīnas. – Mēs esam intelektuāli attīstīti un tehnoloģijas jomā prasmīgi ļaudis. Mēs neticam ne milzīgiem kalējiem, kuri strādā zem vulkāniem, ne arī dieviem, kuri valda pār plūdmaiņām vai gadalaikiem. Mēs itin nemaz nelīdzināmies saviem senčiem.

"Bet… vai tā ir?" Lengdons klusībā nočukstēja, kustinādams lūpas līdzi ierakstam.

– Bet… vai tā ir? – Virs galvas atskanēja Lengdona balss. – Mēs uzskatām sevi par mūsdienīgām, saprātīgi domājošām personām, tomēr mūsu sugas izplatītākajā reliģijā ir atrodams milzums maģisku apgalvojumu par cilvēciskām būtnēm, kuras neizskaidrojamā kārtā piecēlušās no kapa, par brīnumainām jaunavu dzemdībām, par atriebīgiem dieviem, kuri sūta sērgas un plūdus, un par mistiskiem solījumiem pieredzēt pēcnāves dzīvi vai nu mākoņiem pilnā paradīzē, vai liesmojošā ellē. – Lengdonam runājot, uz griestiem zibēja labi pazīstami kristietības tēli: augšāmcelšanās, Jaunava Marija, Noasa šķirsts, Sarkanās jūras pašķiršanās, paradīze un elle. – Un tāpēc tikai uz mirkli, – Lengdons turpināja, – iztēlosimies nākotnes cilvēces vēsturnieku un antropologu reakciju. Vai, paturot prātā visu, kas viņiem jau būs zināms, viņi atskatīsies uz mūsu reliģisko ticību un nodēvēs to par tumsības laikmeta mitoloģiju? Vai viņi lūkosies uz mūsu dieviem tāpat, kā mēs skatāmies uz Zevu? Vai viņi savāks mūsu svētos rakstus un nobāzīs vēstures putekļainajā grāmatplauktā?

Labu brīdi šis jautājums valdīja telpā. Un tad pēkšņi klusumu pārtrauca Edmonds Kiršs:

– Jā, profesor, es ticu, ka tas viss notiks. Es ticu, ka nākamās paaudzes sev jautās, kā gan tehnoloģiskā ziņā tik attīstīta suga kā mēs vispār ir spējusi noticēt tam, ko mums māca mūsdienu reliģija. – Futūrista balss kļuva aizvien skaļāka. Uz griestiem pašķīda jauna attēlu virkne, Ādams un Ieva, burkā ietinusies sieviete, hinduistu uguns taka. Viņš pasludināja: – Es ticu, ka nākamās paaudzes atskatīsies uz mūsu pašreizējām tradīcijām un secinās, ka esam dzīvojuši tumsības laikos. Lai to pierādītu, viņi atgādinās par mūsu pārliecību, ka esam dievišķā ceļā radīti burvju dārzā, ka mūsu visvarenais Radītājs pieprasa, lai sievietes apsedz galvu, vai ka mums ir jāriskē apdedzināt savu miesu par godu mūsu dieviem.

Parādījās jauni attēli – ziboša fotogrāfiju montāža, kurā bija atainotas reliģiskas ceremonijas no visas pasaules, sākot ar sātana izdzīšanu un kristībām un beidzot ar ķermeņa daļu caurduršanu un dzīvnieku upurēšanu. Nobeigumā tika parādīts ārkārtīgi satraucošs videoieraksts, kurā kāds indiešu garīdznieks bija izkarinājis mazu zīdainīti pāri piecdesmit pēdas augsta torņa malai. Pēkšņi garīdznieks izlaida bērnu no rokām, un sekoja kritiens no piecdesmit pēdu augstuma, tieši segā, ko priecīgie ciema ļaudis bija nostiepuši gluži kā ugunsdzēsēju tīklu.

"Grišnešvaras tempļa ceremonija," Lengdons nodomāja, atcerējies uzskatu, ka šādi bērns var izpelnīties Dieva labvēlību.

Par laimi, satraucošais videoieraksts beidzās.

Iestājās pilnīga tumsa, un virs galvas atbalsojās Kirša balss.

– Kā gan tas var būt, ka mūsdienu cilvēka prāts spēj veikt precīzu loģisko analīzi un tomēr tai pašā laikā ļauj mums samierināties ar reliģisku pārliecību, kurai vajadzētu sabrukt pēc pirmās rūpīgākās racionālās izpētes. – Virs galvas atkal uzradās debesis ar mirdzošajām zvaigznēm. – Kā izrādās, atbilde ir pavisam vienkārša, – Edmonds nobeidza.

Zvaigznes debesīs negaidot kļuva vēl spožākas un lielākas. Starp tām parādījās savienojošas šķiedras, veidojot šķietami bezgalīgu savstarpēji savītu mezglpunktu tīklu.

"Tie ir neironi," Lengdons aptvēra tieši tajā mirklī, kad Edmonds atsāka runāt.

– Cilvēka prāts, – Edmonds sacīja. – Kāpēc tas tic tam, kam tic? – Virs galvas iemirgojās daži mezglpunkti, pa šķiedrām nosūtot strāvas impulsus uz citiem neironiem. – Jūsu smadzenes ir kā bioloģisks dators, – Edmonds turpināja. – Tām ir sava operētājsistēma, noteikumu virkne, kas sakārto un precizē visus haotiskos datus, kas dienas laikā nonāk smadzenēs, piemēram, valodu, lipīgu melodiju, sirēnu, šokolādes garšu. Kā varat iztēloties, ienākošās informācijas straume ir neprātīgi dažāda un nerimtīga, un jūsu smadzenēm tas viss ir jāaptver. Patiesībā tieši jūsu smadzeņu operētājsistēmas programmatūra ir tā, kas nosaka jūsu realitātes uztveri. Diemžēl mums nav paveicies, jo tam, kurš uzrakstījis šo programmu cilvēku prātam, ir piemitusi izkropļota humora izjūta. Citiem vārdiem sakot, tā nav mūsu vaina, ka mēs ticam dažādām neprātīgām lietām. – Virs galvas redzamās sinapses iešvīkstējās, un no smadzeņu dzīlēm uzmutuļoja pazīstami tēli, astroloģiskās kartes, Jēzus, kurš staigā pa ūdens virsmu, scientoloģijas baznīcas dibinātājs Lafajets Rons Habards, ēģiptiešu dievs Ozīriss, hinduistu dievs Ganeša ar ziloņa galvu un četrām rokām un Jaunavas Marijas statuja, kas lej reālas asaras. – Un tādēļ es kā programmētājs esmu spiests sev vaicāt: "Kas tā par ērmīgu operētājsistēmu, kura radījusi tik neloģisku izvadi?" Ja mēs ielūkotos cilvēka prātā un nolasītu tās operētājsistēmu, tur atrastos kaut kas aptuveni tāds.

Virs galvas parādījās četri milzīgi vārdi:

"Nicini haosu, radi kārtību."

– Tā ir mūsu smadzeņu programmas būtība, – Edmonds sacīja. – Tieši tāpēc cilvēki sliecas noliegt haosu un dod priekšroku kārtībai. – Telpas sienas pēkšņi iedrebējās no nesakarīgu skaņu kakofonijas. Izklausījās, ka bērns dauza klavieres. Lengdons un visi apkārtējie instinktīvi saspringa. Edmonds pārkliedza troksni: – Ir neizturami klausīties, ja kāds uz labu laimi dauza pa klavieru taustiņiem! Tomēr, ja ņemsim šīs pašas notis un saliksim labākā kārtībā… – Juceklīgais troksnis tūlīt aprāvās, un to aizstāja Debisī "Mēnessgaismas" mierinošā melodija. Lengdons juta, ka viņa muskuļi atslābst. Šķita, pamazām spriedze telpā izgaist. – Mūsu smadzenes līksmo, – Edmonds turpināja. – Tās pašas notis. Tas pats instruments. Taču Debisī rada kārtību. Un šī pati līksmošana par kārtības radīšanu mudina cilvēkus likt mozaīkspēles un sakārtot sašķiebušās gleznas. Nosliece uz kārtību ir ierakstīta mūsu DNS, tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka cilvēka prāta visdižākais izgudrojums ir tieši dators, mašīna, kura radīta īpaši tam, lai mums palīdzētu no haosa radīt kārtību. Patiesībā spāniski datoru sauc par ordenador, burtiskā tulkojumā "tas, kurš rada kārtību". – Parādījās attēls ar milzīgu superdatoru, pie kura vientulīgā termināļa sēž jauns cilvēks. – Iztēlojieties, ka jums pieder jaudīgs dators, kuram pieejama visa pasaules informācija. Jūs šim datoram drīkstat uzdot jebkuru jautājumu. Saskaņā ar varbūtības teoriju jūs kādā brīdī uzdosiet vienu no diviem visbūtiskākajiem jautājumiem, kuri ir saistījuši cilvēkus kopš brīža, kad esam sākuši sevi apzināties.

Vīrietis kaut ko ierakstīja terminālī, un ekrānā parādījās teksts:

"No kurienes mēs nākam? Uz kurieni mēs dodamies?"

– Citiem vārdiem sakot, – Edmonds turpināja, – tie būs jautājumi par mūsu izcelsmi un likteni. Un, tiklīdz šie jautājumi būs uzdoti, dators reaģēs šādi.

Datora ekrānā uzplaiksnīja vārdi:

"Trūkst datu, lai noformulētu precīzu atbildi."

– Liela labuma no šādas atbildes nav, – Kiršs sacīja, – taču tā vismaz ir godīga. – Nu parādījās cilvēka smadzeņu attēls. – Toties notiks kaut kas cits, ja pajautāsiet šim mazajam bioloģiskajam datoram to, no kurienes mēs nākam.

No smadzenēm sāka plūst reliģisku attēlu straume – Dievs, kas pastiepj roku, lai iedvestu Ādamā dzīvību; Prometejs, kurš no māliem radījis pirmatnējos cilvēkus; Brahma, kurš radījis cilvēkus no dažādām sava ķermeņa daļām; kāds afrikāņu dievs, kurš pašķīris debesis, lai nolaistu uz zemes divus cilvēkus, un norvēģu dievs, kurš izveidojis vīrieti un sievieti no krastā izskalotiem kokiem.

– Un tagad jūs vaicāsiet, – Edmonds sacīja, – uz kurieni mēs dodamies. – No smadzenēm turpināja plūst attēli, piemēram, neskarta paradīze, liesmojoša elle, ēģiptiešu "Mirušo grāmatas" hieroglifi, akmenī izgrebtas astrālās projekcijas, grieķu atveidotais Elisijs, kabalā aprakstītā dvēseļu atgriešanās pie sava pirmavota, budisma un hinduisma reinkarnācijas diagrammas un teosofu Vasaras pasaules loki. – Cilvēka smadzenēm, – Edmonds skaidroja, – jebkura atbilde šķiet labāka par palikšanu bez atbildes. Sastopoties ar "nepietiekamiem datiem", mūs pārņem ārkārtīgi neomulīga sajūta, tāpēc mūsu smadzenes pašas izgudro datus, nodrošinot mums vismaz kārtības ilūziju. Tās rada neskaitāmas filozofijas, mitoloģijas un reliģijas, lai mūs pārliecinātu, ka neredzamajā pasaulē patiešām pastāv kārtība un struktūra. – Ar reliģiju saistītie attēli turpināja nomainīt cits citu. Edmonds runāja aizvien aizrautīgāk: – No kurienes mēs nākam? Uz kurieni dodamies? Šie cilvēces eksistences visbūtiskākie jautājumi man nekad nav devuši mieru, un es daudzus gadus esmu sapņojis par to, ka man varētu izdoties atrast uz tiem atbildes. – Edmonds ieturēja pauzi. Viņa balss kļuva drūma. – Traģiskā kārtā reliģisku dogmu dēļ miljoniem cilvēku ir pārliecināti, ka viņi jau zina atbildes uz šiem svarīgajiem jautājumiem. Un, tā kā ikkatra reliģija sniedz atšķirīgas atbildes, veselas tautas uzsāk karus par to, kura atbilde ir vispareizākā un kura versija par Dievu ir vienīgā un patiesā.

Ekrānā virs galvas izvirda attēli, kuros bija redzama apšaude un sprāgstošas mīnas, varmācības pilna fotomontāža, kurā atainoti reliģiskie kari. Tiem sekoja raudošu bēgļu, no savām mājām padzītu ģimeņu un civiliedzīvotāju līķu fotogrāfijas.

– Kopš pašiem reliģijas pirmsākumiem cilvēce ir iesaistījusies nebeidzamās krustugunīs starp ateistiem, kristiešiem, musulmaņiem, ebrejiem, hinduistiem, visu reliģiju ticīgajiem ļaudīm, un mūs visus apvieno tikai mūsu lielās ilgas pēc miera. – Dārdošās kara ainas pagaisa, un to vietā uzradās klusas debesis ar mirdzošām zvaigznēm. – Iedomājieties tikai, kas notiktu, ja mēs brīnumainā kārtā uzzinātu atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem… ja mēs visi pēkšņi saskatītu vienu un to pašu neapstrīdamo patiesību un saprastu, ka mums neatliek nekas cits, kā vien pieņemt to ar ieplestām rokām… visiem kopā kā cilvēcei. – Ekrānā parādījās garīdznieks, kurš bija aizvēris acis un klusi skaitīja lūgšanu. – Garīgie meklējumi allaž ir bijuši reliģijas joma, un tā mūs pamudina akli uzticēties savai mācībai pat tad, ja šī mācība ir gandrīz pilnīgi neloģiska. – Nu parādījās attēlu kolāža, kurā bija redzami dedzības pārņemti ticīgie. Viņi visi bija aizvēruši acis, dziedāja, klanījās, kaut ko skandēja, skaitīja lūgšanas. – Taču ticība, – Edmonds paziņoja, – jau pēc savas definīcijas nozīmē vajadzību uzticēties kaut kam nesaskatāmam un neizsakāmam vārdos, pieņemot kā faktu kaut ko tādu, kam nav nekādu empīrisku pierādījumu. Un tāpēc ir gluži saprotami, ka ikviens no mums tic kaut kam citam, jo universāla patiesība nemaz nepastāv. – Viņš uz brīdi apklusa. – Un tomēr…

Uz griestiem parādījās viena vienīga fotogrāfija. Tajā bija redzama studente, kura ar plati ieplestām acīm cītīgi skatās mikroskopā.

– Zinātne ir ticības pretstats, – Kiršs turpināja. – Saskaņā ar definīciju zinātne ir mēģinājums atrast fizisku pierādījumu tam, kas nav zināms vai pagaidām vēl nav noteikts, un noraidīt māņticību un pārpratumus, to vietā izvēloties vērā ņemamus faktus. Zinātnes sniegtās atbildes ir universālas. To dēļ cilvēki nekaro; viņi ap šīm atbildēm pulcējas. – Ekrānā parādījās vēsturiski kadri no NASA, CERN un līdzīgu organizāciju laboratorijām, kurās dažādu rasu zinātnieki, atklājoties jaunai informācijai, visi kā viens priecīgi pielēca kājās un apskāvās. – Mani draugi… – Nu jau Edmonds bija sācis čukstēt. – Es savā dzīvē esmu izteicis daudzas prognozes un to darīšu arī šovakar. – Viņš ilgi un dziļi ievilka elpu. – Reliģijas laikmets pamazām tuvojas noslēgumam, – viņš sacīja, – un uzaust zinātnes laikmets. – Pār telpu nolaidās klusums. – Un šovakar cilvēce spers neaptveramu soli šajā virzienā.

Dzirdot šos vārdus, Lengdons sajuta negaidītas, saltas trīsas. Lai kāds arī izrādītos šis noslēpumainais atklājums, Edmondu nepārprotami gaidīja milzīga cīņa ar visas pasaules reliģiju pārstāvjiem.

Astoņpadsmitā nodaļa

ConspiracyNet.com

Jaunākās ziņas par Edmondu Kiršu

Nākotne bez reliģijas?

Tiešraidē, kuras skatītāju skaits tiešsaistē ir sasniedzis vēl nepiedzīvotus trīs miljonus, futūrists Edmonds Kiršs, šķiet, gatavojas nākt klajā ar zinātnisku atklājumu, izsakot mājienu, ka tas ļaus atbildēt uz diviem cilvēces vissenākajiem jautājumiem. Pēc piesaistošas, iepriekš ierakstītas Hārvarda Universitātes profesora Roberta Lengdona uzrunas Edmonds Kiršs ir sācis skarbi kritizēt reliģisko pārliecību un nupat izteicis pārdrošu prognozi: "Reliģijas laikmets tuvojas noslēgumam." Pagaidām izskatās, ka labi pazīstamais ateists izturas mazliet atturīgāk un godbijīgāk, nekā ierasts. Lai izlasītu Kirša līdzšinējo pret reliģiju vērsto runu apkopojumu, uzklikšķiniet šeit.

Deviņpadsmitā nodaļa

Tikmēr aiz pašas skatītāju zāles auduma sienas, noslēpies aiz sastatņu labirinta, admirālis Avila ieņēma vajadzīgo pozīciju. Līdz šim viņš turējās pieliecies, lai neviens nepamanītu viņa ēnu, un nu iekārtojās zāles priekšējā daļā, tikai dažu sprīžu attālumā no sienas ārējā apvalka.

Viņš klusi iebāza roku kabatā un izņēma rožukroni.

"Būs būtiski svarīgi izvēlēties īsto brīdi."

Piesardzīgi slidinādams plaukstas pa krellīšu virkni, viņš sataustīja smago metāla krucifiksu. Smieklīgi, ka pirmā stāva metāla detektorus uzraugošie apsargi bija ļāvuši viņam ienest šo priekšmetu, nemaz lāgā nepievēršot tam uzmanību.

Ar krucifiksa pamatnē paslēpto asmeni admirālis Avila iegrieza auduma sienā vertikālu sešas collas garu spraugu. Piesardzīgi to pavēris, viņš ieskatījās citā pasaulē – koku ieskautā laukā, kur simtiem viesu gulēja uz segām un skatījās augšup uz zvaigznēm.

"Viņi pat nespēj iedomāties, kas tūlīt notiks."

Avila iepriecināts pamanīja, ka abi Karaliskās gvardes kareivji ir ieņēmuši vietas lauka pretējā pusē netālu no zāles labā priekšējā stūra. Viņi stāvēja, stīvi izslējušies un neuzkrītoši paslēpušies koku ēnās. Avila zināja, ka blāvajā gaismā viņi kaut ko pamanīs tikai tad, kad jau būs par vēlu.

Vienīgā, kas bija palikusi stāvam netālu no sargiem, bija muzeja direktore Ambra Vidala. Izskatījās, ka viņa, vērodama Kirša prezentāciju, nemierīgi mīņājas.

Apmierināts ar paša atrasto vietu, Avila aizvēra spraugu un no jauna pievērsās savam krucifiksam. Kā jau lielākajai daļai krustu, tā šķērsi veidoja divi īsāki posmi, taču šim krustam tie bija piestiprināti ar magnētiem un tāpēc viegli noņemami.

Admirālis satvēra vienu no šķērša posmiem un spēcīgi salieca. Posms palika viņam rokā, un no tā izkrita neliels priekšmets. To pašu Avila izdarīja arī ar otru posmu, atstājot krucifiksu bez šķēršiem. Nu tas bija tikai smagā ķēdē iekārts metāla taisnstūris.

Ķēdi ar krellītēm viņš noglabāja atpakaļ kabatā. "Pavisam drīz man tā atkal būs vajadzīga." Nu viņš veltīja visu uzmanību abiem mazajiem priekšmetiem, kas bija paslēpti krusta šķēršos. "Divas lodes šaujamierocim ar nelielu darbības rādiusu."

Avila aizlika roku sev aiz muguras un izvilka aiz siksnas aizbāzto priekšmetu, ko bija slepus ienesis, paslēptu zem žaketes.

Kopš tās dienas, kad amerikānis Kodijs Vilsons bija izgudrojis "Atbrīvotāju" – pirmo ar trīsdimensiju tehnoloģijas palīdzību izdrukāto polimēru ieroci –, bija pagājuši vairāki gadi, un šī tehnoloģija bija turpinājusi eksponenciāli attīstīties. Jaunie ieroči, kas radīti no keramikas un polimēru materiāliem, vēl aizvien nebija īpaši jaudīgi, taču nelielo darbības rādiusu ar uzviju atsvēra kaut kas cits – šos ieročus nebija iespējams konstatēt ar metāla detektoru.

"Tagad man tikai jāpievirzās tuvāk. Ja viss noritēs kā plānots, mana pašreizējā pozīcija būs ideāla."

Reģentam bija kaut kā izdevies tikt pie precīzas, slepenas informācijas par šīvakara pasākuma notikumu vietu un secību… un viņš bija ļoti sīki izskaidrojis, kā būtu veicams Avilam uzticētais uzdevums. Bija skaidrs, ka iznākums būs skarbs, taču Avila, kurš nupat bija kļuvis par liecinieku Edmonda Kirša runas bezdievīgajam ievadam, jutās pārliecināts: šī vakara grēki viņam tiks piedoti.

"Mūsu ienaidnieki ir uzsākuši karu," Reģents bija sacījis. "Mums ir vai nu jānogalina viņi, vai arī pašiem jātiek nogalinātiem."

Stāvēdama pie tālākās sienas zāles labajā priekšējā stūrī, Ambra Vidala cerēja, ka neviens tobrīd nemana, cik neomulīgi viņa jūtas.

"Edmonds apgalvoja, ka tas būs zinātnisks pasākums." Amerikāņu futūrists nekad neslēpa savu nepatiku pret reliģiju, taču Ambrai pat prātā nebija ienācis, ka šī pasākuma laikā varētu atklāties tik liels naids. "Edmonds atteicās man ļaut to iepriekš noskatīties."

Bija skaidrs, ka muzeja valdes locekļi sarīkos traci, taču tobrīd Ambru darīja nemierīgu daudz personiskākas raizes.

Pirms pāris nedēļām Ambra kādam ļoti ietekmīgam cilvēkam bija pastāstījusi par savu iesaistīšanos šīvakara pasākumā. Viņš toreiz ļoti uzstāja, lai viņa nepiedalās. Viņš brīdināja par to, cik bīstami ir akli sarīkot pasākumu, pat nenojaušot, kas tur notiks, – it īpaši tad, ja šajā pasākumā gaidāma visiem labi zināmā dumpinieka Edmonda Kirša uzstāšanās.

"Viņš burtiski pavēlēja man šo pasākumu atcelt," Ambra atcerējās. "Taču viņa svētulīgais tonis mani tik ļoti nokaitināja, ka es nemaz neklausījos."

Tagad, viena pati stāvēdama zem zvaigžņotajām debesīm, Ambra pēkšņi iedomājās par to, vai šis vīrietis šobrīd kaut kur sēž, saķēris galvu, un skatās šī pasākuma tiešraidi.

"Protams, ka viņš skatās," Ambra nodomāja. "Tomēr daudz svarīgāk ir noskaidrot, vai viņš metīsies uzbrukumā."

Tikmēr Almudenas katedrālē bīskaps Valdespino kā sastindzis sēdēja pie sava rakstāmgalda, nespēdams atraut skatienu no portatīvā datora ekrāna. Nebija ne mazāko šaubu, ka šo pašu pārraidi skatās arī visi, kas atrodas līdzās esošajā karaļa pilī. It īpaši princis Huljans – Spānijas troņmantnieks.

"Princis noteikti ir gatavs spert zemes gaisā."

Tovakar viens no Spānijas cienījamākajiem muzejiem bija nolēmis sadarboties ar ievērojamu amerikāņu ateistu, kurš grasījās nākt klajā ar to, ko reliģijas zinību vīri jau bija nodēvējuši par "zaimojošu, pret kristiešiem vērstu reklāmas pasākumu". Vēl vairāk iekvēlinot nesaskaņu liesmas, šīvakara pasākumu bija sarīkojusi muzeja direktore, viena no Spānijas nesenākajām un pazīstamākajām slavenībām – satriecoši skaistā Ambra Vidala, par kuru jau divus mēnešus bija rakstījuši visi Spānijas plašsaziņas līdzekļi. Viņa vienā rāvienā bija izpelnījusies visas valsts pielūgsmi. Neticami, taču Vidalas jaunkundze bija nolēmusi riskēt ar to visu, lai dotu atļauju sarīkot visaptverošo uzbrukumu Dievam.

"Princis Huljans būs spiests uzstāties ar kādu komentāru."

Tas, ka viņš kļūs par Spānijas augstākās katoļu baznīcas nominālo vadītāju, bija tikai neliela daļa no izaicinājuma, kas viņam tiks mests pēc šīvakara pasākuma. Ievērojami lielākas raizes radīja fakts, ka vēl tikai pirms mēneša princis Huljans bija priecīgi nācis klajā ar paziņojumu, pēc kura Ambra Vidala tika ierauta visas valsts uzmanības lokā.

Viņš bija paziņojis par savu saderināšanos ar šo sievieti.

Divdesmitā nodaļa

Vakara notikumu gaita Robertam Lengdonam lika justies neomulīgi.

Edmonda uzstāšanās bīstami tuvojās robežai, aiz kuras tā draudēja kļūt par publisku ticības atmaskojumu. Vai Edmonds bija pamanījies piemirst, ka runā ne vien ar šajā telpā sanākušo agnostisko zinātnieku grupu, bet arī ar miljoniem cilvēku visā pasaulē, kuri viņa runu skatās tiešraidē?

"Ir pilnīgi skaidrs, ka viņa uzstāšanās mērķis ir izraisīt ķildu."

Lengdons bija noraizējies par to, ka šajā pasākumā redzama arī viņa uzstāšanās. Jā, Edmonds šo videoierakstu bija iecerējis kā cieņas apliecinājumu, tomēr Lengdons jau senāk neviļus nonāca reliģisku strīdu krustpunktā… un kaut ko tādu viņš vairs nevēlējās piedzīvot.

Toties Kiršs bija īstenojis iepriekš izplānotu audiovizuālu uzbrukumu reliģijai, un nu Lengdons pamazām sāka nožēlot, ka tik nevērīgi noraidījis Edmonda bažas par bīskapa Valdespino atstāto balss ziņu.

Telpu no jauna piepildīja Edmonda balss. Virs galvas uzradās pasaules reliģisko simbolu kolāža.

– Esmu spiests atzīt, – Edmonds paziņoja, – ka mani mocīja zināmas šaubas par šī vakara paziņojumu un it īpaši par to, kādu iespaidu tas varētu atstātu uz ticīgajiem. – Viņš ieturēja pauzi. – Un tāpēc pirms trim dienām es izdarīju kaut ko sev nedaudz neraksturīgu. Pūlēdamies apliecināt savu cieņu pret reliģiskiem uzskatiem un novērtēt, kā manu atklājumu varētu uztvert dažādu ticību pārstāvji, es slepeni apspriedos ar trim ievērojamiem reliģiskajiem līderiem, islāma, kristietības un jūdaisma garīdzniekiem, un dalījos ar viņiem savā atklājumā. – Visā telpā atbalsojās viesu apslāpētā sačukstēšanās. – Kā jau biju gaidījis, visi trīs vīri uz to, ko es viņiem atklāju, reaģēja ar milzīgu pārsteigumu, raizēm un, jā, pat ar dusmām. Un, kaut arī viņu reakcija bija noraidoša, es vēlos viņiem pateikties par to, ka viņi bija tik laipni un piekrita ar mani satikties. Lai izrādītu šiem cilvēkiem cieņu, viņu vārdi šeit netiks atklāti, tomēr es vēlos šovakar vērsties tieši pie viņiem, lai pateiktos par to, ka viņi nav mēģinājuši aizkavēt šo uzstāšanos. – Viņš ieturēja pauzi. – Dievs ir mans liecinieks, ka viņi būtu varējuši to izdarīt.

Lengdons klausījās, izbrīnīts par to, cik izveicīgi Edmonds balansējis uz pašas robežas un nodrošinājis sev atkāpšanās ceļu. Lēmums satikties ar reliģiskajiem līderiem liecināja par aizspriedumu neesamību, uzticēšanos un objektivitāti, ar ko futūrists līdz šim nebija īpaši izslavēts. Nu Lengdonam radās aizdomas, ka tikšanās Montserrata klosterī bija iecerēta gan kā izpētes brauciens, gan kā sabiedrisko attiecību gājiens.

"Atjautīga rīcība, kas ļaus Kiršam tikt cauri sveikā," Lengdons nodomāja.

– Vēsturiski, – Edmonds turpināja, – reliģiskie fanātiķi allaž ir apspieduši zinātnes progresu, tāpēc šovakar es no visas sirds lūdzu pasaules reliģiskos līderus reaģēt uz maniem vārdiem atturīgi un ar izpratni. Lūdzu, nepieļausim vēstures gaitā piedzīvotās asiņainās varmācības atkārtošanos, neatkārtosim savas pagātnes kļūdas!

Attēli uz griestiem izgaisa, un to vietā uzradās zīmējums – sena, mūru ieskauta pilsēta, nevainojamā lokā izvietota metropole pie upes, kas tecēja cauri tuksnesim.

Lengdons to pazina tūlīt – tā bija senā Bagdāde. Neparasto lokveida konstrukciju aizsargāja trīs koncentriski mūri ar ambrazūrām un dzeguļiem.

– Astotajā gadsimtā, – Edmonds turpināja, – Bagdāde kļuva slavena kā pasaules diženākais zinātnes centrs, kura universitātes bija brīvi pieejamas visu reliģiju, filozofijas jomu un zinātnes nozaru pārstāvjiem. Piecsimt gadus no šīs pilsētas ir plūdusi vēl nepieredzētu zinātnes jaunatklājumu straume, kuras ietekme ir jūtama arī mūsdienās. – Virs galvas no jauna uzradās zvaigžņotās debesis, un līdzās daudzām zvaigznēm atradās nosaukumi, proti, Vega, Betelgeize, Rīgels, Algebara, Denebs, Akrabs, Kitalfa. – Visi šie vārdi ir atvasināti no arābu valodas, – Edmonds skaidroja. – Līdz pat mūsdienām vairāk nekā divas trešdaļas visu zvaigžņu nosaukumu ir cēlušies no šīs valodas, jo tās ir atklājuši arābu pasaules astronomi. – Debesis strauji piepildījās ar tik daudzām zvaigznēm un to nosaukumiem arābu valodā, ka vairs nekas cits tur nebija saskatāms. Tad šie vārdi atkal izgaisa, pametot aiz sevis vienīgi debesu plašumu. – Un, protams, ja mēs vēlamies šīs zvaigznes saskaitīt…

Cits pēc cita līdzās spožākajām zvaigznēm sāka parādīties romiešu cipari: I, II, III, IV, V…

Ciparu uzrašanās pēkšņi mitējās, un tie izgaisa.

– Mēs tagad izmantojam nevis romiešu, bet gan arābu ciparus, – Edmonds paskaidroja.

Numerācija atsākās, šoreiz liekot lietā arābu skaitīšanas sistēmu: 1, 2, 3, 4, 5…

– Iespējams, jūs pazīsiet arī šos austrumu izgudrojumus, – Edmonds turpināja, – un mēs visi vēl aizvien izmantojam to nosaukumus, kas darināti no arābu valodas.

Pāri debesīm aizslīdēja vārds "algebra", kam sekoja diferenciālo vienādojumu virkne. Pēc tās uzradās vārds "algoritms", ko pavadīja dažādas formulas. Pēc tam – "azimuts" kopā ar diagrammu, kurā bija atainoti dažādi leņķi pie apvāršņa. Vārdi plūda aizvien straujāk… "nadīrs", "zenīts", "alķīmija", "ķīmija", "cipars", "eliksīrs", "alkohols", "alkālisks", "zero"…

Noraudzīdamies uz šiem pazīstamajiem arābu izcelsmes vārdiem, Lengdons iedomājās: "Cik traģiski, ka daudzi amerikāņi spēj iztēloties Bagdādi tikai kā vienu no daudzajām putekļu pilnajām, kara plosītajām Tuvo Austrumu pilsētām, ko var redzēt ziņās! Viņi nemaz nezina, ka savulaik šī pilsēta bija kļuvusi par cilvēces zinātniskā progresa centru."

– Vienpadsmitā gadsimta beigās, – Edmonds sacīja, – Bagdādē un tās apkārtnē tika veikti pasaules diženākie intelektuālie pētījumi un atklājumi. Un tad gandrīz vai vienas nakts laikā viss mainījās. Ģeniāls zinātnieks Hamīds al-Gazālī, kuru mūsdienās uzskata par vienu no ietekmīgākajiem musulmaņiem visā pasaules vēsturē, uzrakstīja vairākus pārliecinošus tekstus, kuros tika apšaubīta Platona un Aristoteļa loģika, bet matemātika pasludināta par sātana filozofiju. Kopš tā brīža sākās daudzu notikumu saplūšana, kas noveda pie zinātnisko uzskatu apšaubīšanas. Teoloģijas apgūšana tika padarīta par obligātu, un beigu beigās visa islāmiskās zinātnes kustība piedzīvoja sabrukumu. – Zinātniskie vārdi skatītājiem virs galvas izgaisa, un to vietā uzradās islāma tekstu attēli. – Izpēti aizstāja atklāsmes, un līdz pat šai dienai islāma zinātnes pasaule tā arī nav spējusi pa īstam atgūties. – Edmonds ieturēja pauzi.

– Protams, arī kristiešu zinātniskajai pasaulei nebūt neklājās labāk. – Uz griestiem parādījās astronomu Kopernika, Galileja un Bruno portreti. – Baznīcas pārstāvji sistemātiski slepkavoja, ieslodzīja un denuncēja dažus no vēstures ģeniālākajiem zinātniekiem, tādējādi vismaz par gadsimtu aizkavējot cilvēces attīstību. Par laimi, mūsdienās, kad esam sākuši labāk izprast zinātnes nodrošinātos labumus, baznīca ir mazinājusi savus uzbrukumus… – Edmonds nopūtās. – Bet… vai tā patiešām ir?

Parādījās emblēma: zemeslode ar krucifiksu, čūsku un tekstu: "Madrides deklarācija par zinātni un dzīvi."

– Katoļu mediķu asociācijas pasaules federācija tepat Spānijā nesen pieteica karu gēnu inženierijai, paziņojot, ka "zinātne ir bezdvēseliska" un tādējādi baznīcas pienākums ir to apturēt. – Zemeslodes emblēma pārtapa citā aplī, nu tas bija milzīga daļiņu paātrinātāja projekta plāns. – Un šis bija Teksasas Supervadītāju superpaātrinātājs, kuram vajadzēja kļūt par lielāko daļiņu paātrinātāju visā pasaulē. Tas potenciāli varēja veikt paša Radīšanas mirkļa izpēti. Ironiskā kārtā tas tika izvietots Amerikas dienvidaustrumu reģionā, kuru apdzīvo ārkārtīgi ticīgi ļaudis. – Attēls izgaisa, un tā vietā uzradās milzīga, apaļa, putekļaina un netīra betona būve, kas aizstiepās tālu Teksasas štata tuksnesī. Tā nebija pabeigta, un viss liecināja, ka būve ir pamesta pusceļā. – Amerikas superpaātrinātājs varēja kļūt par ārkārtīgi nozīmīgu soli cilvēces izpratnē par visumu, taču projekts tika atcelts sakarā ar līdzekļu pārtēriņu un dažu pārsteidzošu avotu politisko spiedienu. – Pavīdēja ziņu pārraides kadri, kuros kāds jauns televīzijas evaņģēlists vicināja pircēju pieprasīto grāmatu "Dieva daļiņa" un dusmīgi klaigāja: "Mums vajadzētu meklēt Dievu savās sirdīs, nevis atomos! Miljardu tērēšana par šo absurdo eksperimentu ir Teksasas štata apkaunojums un publisks apvainojums Dievam!" – Atkal atskanēja Edmonda balss: – Manis aprakstītie konflikti, kuros reliģiskā māņticība ir guvusi virsroku pār saprātu, ir tikai nelielas sadursmes šajā karā, kas vēl aizvien turpinās.

Uz griestiem piepeši iezvērojās kolāža, kas sastāvēja no varmācīgu mūsdienu sabiedrības ainu attēliem: tur bija redzami piketētāji rindās pie ģenētisko pētījumu laboratorijām; garīdznieks, kurš aizdedzinājies pie Transhumānisma konferences norises vietas; evaņģēlisti, kas krata dūres un tur paceltu Pirmo Mozus grāmatu; Jēzus zivs, kura aprij Darvina zivi; niknuma pilni reliģiska satura plakāti, kuros nosodīti cilmes šūnu pētījumi, homoseksuālistu tiesības un aborti, kā arī vienlīdz liela niknuma pilni plakāti, ko tur viņu pretinieki.

Gulēdams tumsā, Lengdons juta, kā viņam sitas sirds. Pirmajā mirklī šķita, ka zāliens zem viņa sācis drebēt, it kā tuvotos pazemes vilciens. Kad vibrācijas kļuva stiprākas, viņš saprata, ka zeme patiešām sākusi drebēt. Cauri zālienam zem viņa muguras augšup nāca dziļas, viļņojošas vibrācijas, un tad skaļos vēja auros nodrebēja viss kupols.

Nu Lengdons atskārta, ka dzird straujas upes krāču mutuļošanu. Tā nāca no skaņu ierīcēm, kuras bija paslēptas zem zāliena. Viņš sajuta, ka pār seju un ķermeni aizvirmo vēsa, mitra migla, it kā viņš gulētu trakojošas upes vidū.

– Vai dzirdat šo troksni? – Edmonds centās pārspēt dārdošo straumi. – Tur neatvairāmi pieņemas spēkā Zināšanu upe! – Ūdens sāka dārdēt vēl skaļāk. Lengdona vaigi no miglas bija kļuvuši mikli. – Kopš tā brīža, kad cilvēks atklāja uguni, – Edmonds kliedza, – šī upe pamazām ir kļuvusi aizvien varenāka. Ikviens atklājums ir kļuvis par rīku, ar kura palīdzību mēs esam izdarījuši jaunus atklājumus, ikreiz papildinot šo upi ar vēl vienu pilienu. Šodien mēs jau atrodamies uz cunami viļņa, kas ar neapturamu spēku brāžas uz priekšu! – Telpa sāka drebēt vēl jūtamāk. – No kurienes mēs nākam! – Edmonds kliedza. – Uz kurieni mēs ejam! Mums vienmēr ir bijis lemts to uzzināt! Mūsu izziņas metodes jau tūkstošgadēm ilgi ir eksponenciāli attīstījušās! – Nu visā telpā bija sākusi plosīties migla un vējš. Upes dārdēšana kļuva gandrīz vai apdullinoša. – Padomājiet par to! – Edmonds sauca. – Senajiem cilvēkiem bija vajadzīgs vairāk nekā miljons gadu, lai no uguns atklāšanas nonāktu līdz riteņa izgudrošanai. Pēc tam bija vajadzīgi tikai daži tūkstoši gadu, lai izgudrotu iespiedmašīnu. Pēc tam pagāja tikai daži simti gadu, un tika uzbūvēts teleskops. Turpmākajos gadsimtos mēs aizvien īsākā laikā vispirms uzbūvējām tvaika dzinēju, pēc tam izgudrojām ar degvielu darbināmas automašīnas un visbeidzot arī kosmosa raķetes! Un pēc tam mums bija vajadzīgas tikai divas desmitgades, lai sāktu pārveidot savu DNS! Un tagad zinātniskais progress ir mērāms mēnešos! – Kiršs kliedza. – Tas attīstās neaptveramā ātrumā. Drīz vien mūsdienu visātrākais superdators sāks līdzināties skaitāmajiem kauliņiem, pašas mūsdienīgākās ķirurģijas metodes sāks likties barbariskas, un mūsdienu enerģijas avoti mums šķitīs tikpat nenozīmīgi kā svece, ar ko var izgaismot telpu! – Dārdošajā tumsā turpināja skanēt Edmonda balss un ūdens rēkoņa. – Senajiem grieķiem vajadzēja atskatīties vairākus gadsimtus – tālā pagātnē, lai apgūtu seno kultūru, taču mums ir jāatskatās tikai vienā vienīgā paaudzē, lai ieraudzītu tos, kuri ir iztikuši bez tām tehnoloģijām, ko mēs šodien vērtējam par pašsaprotamām. Cilvēces attīstības temps kļūst aizvien straujāks; attālums, kas šķir seno no mūsdienīgā, pamazām kļūst nenozīmīgs. Un šī iemesla dēļ es jums apzvēru, ka daži turpmākie gadi cilvēces attīstībā būs satriecoši, graujoši un pilnīgi neiedomājami!

Negaidot upes dārdi apklusa.

No jauna uzradās zvaigžņotā debess, siltais vējiņš un cikādes. Šķita, ka visi viesi vienā balsī uzelpo.

Pēkšņajā klusumā Edmonds nočukstēja:

– Mani draugi, es zinu, ka jūs esat te sapulcējušies, jo jums ir solīts kaut ko atklāt, un es jums pateicos, ka bijāt tik laipni un uzklausījāt manu nelielo ievadu. Un nu atbrīvosimies no mūsu pagātnes domāšanas važām. Ir pienācis laiks dalīties ar jums manā saviļņojošajā atklājumā.

Kad šie vārdi bija izskanējuši, no visām telpas pusēm virs grīdas sāka lēni plūst migla. Debesīs virs galvas iemirdzējās ausma, blāvi apgaismojot skatītājus.

Pēkšņi žilbinoši iedegās prožektors. Tas teatrāli pavērsās pret telpas tālāko galu. Jau pēc dažiem mirkļiem gandrīz visi bija piecēlušies sēdus un staipīja kaklu, pūlēdamies cauri miglai saskatīt vakara vadītāju, taču pēc pāris sekundēm prožektora stars atkal pārsviedās uz telpas priekšējo daļu.

Skatītāji pagriezās tam līdzi.

Tur, telpas priekšā, smaidīdams prožektora zvērojošajā gaismā, stāvēja Edmonds Kiršs, pārliecināti atbalstījis plaukstas pret podiju, kura vēl pirmīt tur nebija.

– Labvakar, draugi, – diženais izrādes vadītājs sirsnīgi sacīja.

Migla pamazām izklīda.

Klātesošie zibenīgi pielēca kājās un sāka neprātīgi aplaudēt. Nespēdams apvaldīt smaidu, arī Lengdons pievienojās pārējiem.

"Nemaz nav jābrīnās, ka Edmonds nolēmis uzrasties dūmu mākonī."

Pagaidām vakara prezentācija, kaut arī naidīga pret reliģisko ticību, bija izrādījusies tikpat iespaidīga, pārdroša un varonīga kā pats Edmonds. Nu Lengdonam kļuva skaidrs, kāpēc aizvien pieaugošais pasaules brīvdomātāju pulks Edmondu tik ļoti pielūdz.

"Viņš vismaz nebaidās izteikt savu viedokli tā, kā to būtu uzdrošinājušies tikai daži."

Kad Edmonda seja parādījās uz ekrāna skatītājiem virs galvas, Lengdons ievēroja, ka viņš vairs neizskatās tik bāls kā pirmīt. Viņam nepārprotami bija uzklāts profesionāls grims, tomēr Lengdons varēja manīt, ka draugs ir pārguris.

Aplausi joprojām bija tik skaļi, ka Lengdons gandrīz nesamanīja, ka viņa krūšu kabatā kaut kas sāk vibrēt. Viņš instinktīvi tvēra pēc sava telefona un tad pēkšņi atjēdzās, ka tas taču ir izslēgts. Savādi, taču nu bija sākusi vibrēt otrā viņa kabatā ieliktā ierīce – kaulu vadītspējas radioaustiņas. Šķiet, ka tajās ļoti skaļi skanēja Vinstona balss.

"Pagalam nelāgā brīdī."

Lengdons izvilka raidītāju no žaketes kabatas un, neveikli taustīdamies, uzlika to galvā. Tiklīdz radioaustiņas pieskārās žokļa kaulam, atskanēja ar akcentu runājošā Vinstona balss:

– …fesor Lengdon? Vai jūs mani dzirdat? Telefoni nedarbojas. Jūs esat vienīgais, ar ko es varu sazināties. Profesor Lengdon?

– Jā, Vinston, es klausos, – Lengdons atbildēja. Ap viņu joprojām skanēja aplausi.

– Paldies Dievam, – Vinstons noteica. – Klausieties uzmanīgi! Iespējams, ka mums ir radusies nopietna problēma.

Divdesmit pirmā nodaļa

Kā jau cilvēkam, kurš uz pasaules skatuves piedzīvojis neskaitāmus triumfa mirkļus, sasniegumi Edmondam Kiršam allaž bija kalpojuši par viņa rīcības motivāciju, taču tikai retu reizi viņš jutās pilnīgi apmierināts. Tomēr tajā brīdī, stāvēdams pie podija un klausīdamies neprātīgajās ovācijās, Edmonds atļāvās izjust saviļņojošu prieku, ko radīja apziņa, ka viņš pavisam drīz pārvērtīs visu pasauli.

"Apsēdieties, draugi," viņš domās uzstājīgi mudināja. "Labākais vēl ir priekšā."

Miglai pamazām izklīstot, Edmonds apvaldīja pēkšņo vēlmi pamest skatienu augšup. Viņš zināja, ka griestos un arī miljoniem cilvēku acu priekšā visā pasaulē būs projicēts viņa sejas tuvplāns.

"Šis ir brīdis ar pasaules mēroga nozīmi," viņš lepni nodomāja. "Tas kāpj pāri visām robežām, šķirām un ticībām."

Edmonds pameta skatienu pa kreisi, lai pateicīgi pamātu Ambrai Vidalai, kura vēroja viņu no telpas kakta un bija nenogurdināmi strādājusi kopā ar viņu, lai sarīkotu šo izrādi. Viņš pārsteigts pamanīja, ka Ambra neliekas par viņu ne zinis. Sieviete ar skatienu urbās pūlī, un viņas seja līdzinājās raižpilnai maskai.

"Kaut kas nav labi," Ambra nodomāja, no aizkulisēm vērodama zāli.

Telpas vidū cauri pūlim, vicinādams rokas, uz Ambras pusi spraucās kāds eleganti ģērbies gara auguma vīrs.

"Tas taču ir Roberts Lengdons," viņa atskārta, pazinusi Kirša videoierakstā redzēto amerikāņu profesoru.

Lengdons strauji tuvojās, un abi Karaliskās gvardes apsargi tūlīt pagājās uz priekšu, gatavodamies viņu pārtvert.

"Ko viņš grib?" Ambra prātoja. Lengdona sejā bija manāma trauksme.

Ambra apsviedās pret Edmondu, kurš stāvēja pie podija, vienlaikus prātodama, vai arī viņš ir pamanījis šo kņadu, taču Edmonds Kiršs nemaz nelūkojās uz skatītājiem. Viņš dīvaini un biedējoši raudzījās tieši uz Ambru.

"Edmond! Kaut kas nav labi!"

Tajā mirklī kupolā atbalsojās apdullinošs sprakšķis, un Edmonda galva parāvās atpakaļ. Milzīgu šausmu pārņemtā Ambra ieraudzīja, ka Edmonda pierē paveras sarkana piltuve. Viņš nedaudz pārgrieza acis un viscaur sastinga, taču viņa rokas vēl aizvien cieši turējās pie podija. Izskatīdamies samulsis, viņš vēl mirkli grīļojās, un tad viņa ķermenis gluži kā krītošs koks sašķiebās uz vienu pusi un nogāzās zemē. Ar asinīm nošķiestā galva smagi atsitās pret mākslīgo zālienu.

Vēl nepaguvusi apjēgt nupat redzēto, Ambra juta, kā viens no gvardes vīriem nogāž viņu zemē.

Laiks apstājās.

Un tad… sacēlās velnišķīgs troksnis.

Asiņainā līķa blāzmojošās projekcijas apgaismoto viesu paisuma vilnis, bēgot no šāvieniem, metās ārā no zāles.

Visapkārt izcēlās haoss. Roberts Lengdons stāvēja kā zemē iemiets, no satricinājuma nespēdams ne pakustēties. Viņa draugs turpat netālu sabrucis gulēja uz sāniem. Viņa seja vēl aizvien bija pavērsta pret skatītājiem, no lodes cauruma pierē plūda sarkanas asinis. Edmonda nedzīvo seju nežēlīgi izgaismoja spožais prožektors uz televīzijas kameras. Tā bija pamesta uz trijkāja un acīmredzot joprojām turpināja tiešraidi gan uz griestu kupola, gan visā pasaulē.

Kustēdamies gluži kā sapnī, Lengdons juta, ka pieskrien pie televīzijas kameras un strauji pavērš objektīvu augšup, prom no Edmonda. Tad viņš pagriezās un cauri bēgošo viesu ņudzeklim paskatījās uz podija pusi, nu jau būdams pārliecināts, ka Edmonds ir miris.

"Ak Dievs… Es mēģināju sacelt trauksmi, Edmond, taču Vinstona brīdinājums nāca par vēlu."

Netālu no Edmonda līķa, kas gulēja uz grīdas, Lengdons pamanīja Karaliskās gvardes karavīru, kurš sargājot bija noliecies pār Ambru Vidalu. Lengdons steidzās viņai klāt, taču gvards instinktīvi reaģēja, pielēca kājās un ar trim gariem lēcieniem ietriecās Lengdonā.

Apsarga plecs trāpīja precīzi pa Lengdona krūšu kaulu, izsitot no plaušām visu gaisu. No trieciena viņa ķermeni caururba sāpes, viņš atmuguriski uzlidoja gaisā un smagi nokrita mākslīgajā zālienā. Pirms viņš bija paguvis ievilkt elpu, spēcīgas rokas apvēla viņu uz vēdera un izgrieza kreiso roku viņam aiz muguras. Dzelžaina plauksta uzgūla viņa pakausim, iespiežot kreiso vaigu zālienā un padarot Lengdonu pilnīgi nekustīgu.

– Jūs zinājāt, ka tas notiks, – apsargs kliedza. – Kādā veidā jūs te esat iesaistīts?

Divdesmit jardus tālāk Karaliskās gvardes karavīrs Rafa Diass izmisīgi lauzās cauri bēgošo viesu pūlim, cenzdamies tikt līdz tai vietai pie sānu sienas, kur bija pamanījis noplaiksnām šāvienu.

"Ambra Vidala ir drošībā," viņš sev iegalvoja, jo bija redzējis, kā viņa partneris norauj Ambru zemē, aizsegdams viņu ar savu ķermeni. Turklāt Diass bija pārliecināts, ka upurim jau tāpat vairs nav iespējams palīdzēt. "Edmonds Kiršs bija miris, vēl neatsizdamies pret zemi."

Diass ievēroja, ka viens no viesiem dīvainā kārtā, šķiet, jau iepriekš bija zinājis par uzbrukumu. Mirkli pirms šāviena viņš metās pie podija.

Lai kāds arī būtu šādas rīcības iemesls, Diass zināja, ka ar to varēs tikt galā arī vēlāk.

Tajā brīdī viņam bija jāpaveic viens vienīgs uzdevums.

"Jāaiztur šāvējs."

Ticis līdz vietai, kur bija parādījies nodevīgais zibsnis, Diass ieraudzīja spraugu auduma sienā, iegrūda tajā roku, rupji izplēsa audumā caurumu līdz pat grīdai un no telpas ar kupolu neveikli ielauzās sastatņu labirintā.

Pa kreisi no sevis aģents pamanīja pazibam kādu stāvu. Liela auguma vīrs baltā militārā formastērpā joņoja uz ārkārtas izeju milzīgās telpas tālākajā galā. Jau pēc mirkļa bēgošais bija atgrūdis vaļā durvis un nozudis.

Diass metās viņam pakaļ, līkumodams starp elektroniskajām ierīcēm kupola ārpusē, un beidzot izskrēja pa durvīm, aiz kurām atradās betonēta kāpņu telpa. Palūkojies pāri margām, viņš ieraudzīja bēgli, kurš jau pavīdēja divus stāvus zemāk un pa galvu kaklu joņoja lejup. Diass metās viņam pakaļ, lēkdams pāri pieciem pakāpieniem uzreiz. Kaut kur lejā skaļi noblīkšķēja izejas durvis, un tad tās atkal aizcirtās ciet.

"Viņš ir izkļuvis no ēkas!"

Noskrējis lejā, Diass metās uz izeju un ar visu augumu triecās divvērtņu durvīs, ko varēja attaisīt, nospiežot uz leju horizontālus stieņus. Durvis nevis atsprāga vaļā kā augšstāvā, bet gan pavērās tikai par sprīdi un iestrēga. Diasa ķermenis ietriecās metāla sienā, un viņš sabruka, sajutis plecā dedzinošas sāpes.

Pārvarējis satricinājumu, viņš piecēlās un mēģināja vēlreiz.

Durvis pavērās tikai tiktāl, lai viņš uz mirkli varētu pamanīt neveiksmes iemeslu.

Savādi, taču durvju ārējie rokturi bija nostiprināti ar stieples cilpu – ap tiem no ārpuses bija aptīta kreļļu virtene. Diass apjuka vēl vairāk, kad saprata, ka šīs krelles viņam ir ļoti labi pazīstamas. Kā jau jebkuram krietnam spāņu katolim.

"Vai tas ir rožukronis?"

Diass saņēma visus spēkus un ar smeldzošo ķermeni no jauna triecās durvīs, taču kreļļu virtene joprojām palika, kur bijusi. Viņš vēlreiz palūkojās ārā pa šauro spraugu, samulsis gan par to, ka tur atrodas rožukronis, gan par to, ka viņš to nespēj pārraut.

– Hola? – viņš caur durvīm uzsauca. – Hay alguien?

Klusums.

Pa durvju spraugu Diass varēja saskatīt augstu betona sienu un tukšu pagalma puses eju. Nebija nekādu izredžu sagaidīt palīgu, kurš varētu atnākt un noņemt cilpu. Sapratis, ka citas iespējas nebūs, viņš paķēra ieroci, kas bija noglabāts makstī zem viņa jakas, piešķieba, izbāza stobru pa durvju spraugu un iespieda tā galu rožukroņa kreļļu virtenē.

"Es grasos šaut uz svēto rožukroni? Lai Dievs man palīdz."

Acu priekšā nošūpojās krucifiksa paliekas.

Viņš nospieda gaili.

Kāpņu telpā ar betona sienām un grīdu nodārdēja šāviens. Durvis atsprāga vaļā. Rožukronis izšķīda. Diass metās uz priekšu un izstreipuļoja šaurajā sānieliņā. Visapkārt pa bruģi palēkdamās aizripoja rožukroņa krellītes.

Slepkava baltajā formastērpā bija nozudis.

Tikmēr simt metrus tālāk admirālis Luiss Avila klusēdams sēdēja melna Renault aizmugures sēdeklī. Automašīna joņoja prom no muzeja.

Vektrāna šķiedra, uz kuras Avila bija savēris rožukroņa krellītes, apliecināja savu stiprības robežu un pietiekami ilgi aizkavēja viņa vajātājus.

"Nu viņi mani vairs nepanāks."

Avilas automašīna aizšāvās uz ziemeļrietumiem gar līkumaino Nervjonas upi un nozuda starp citiem transportlīdzekļiem, kas strauji brauca pa Avandoivarras avēniju. Admirālis Avila beidzot atļāvās uzelpot. Vakara kaujas uzdevums bija paveikts bez jebkādas aizķeršanās. Viņa prātā sāka skanēt Oriamendi maršs, kas sensenos laikos tika dziedāts tepat Bilbao. Por Dios, por la Patria y el Rey, Avila domās skandēja. "Par Dievu, Tēvzemi un karali!" Šis kaujas sauciens jau sen bija aizmirsts… taču karš tikai sākās.

Divdesmit otrā nodaļa

Karaļa pils Madridē ir gan Eiropas lielākā valdnieku rezidence, gan arī viens no satriecošākajiem klasiskās un baroka arhitektūras stilu apvienojumiem. Tā ir uzcelta uz devītajā gadsimtā būvētas mauru pils pamatiem. Ar kolonnām greznotā trīsstāvu fasāde stiepjas gar piecsimt pēdas plato Arsenāla laukumu. Pils faktiski ir prātu mulsinošs labirints no trim tūkstošiem četrsimt astoņpadsmit istabām, kas aizņem gandrīz pusotru miljonu kvadrātpēdu. Zāles, guļamistabas un gaiteņus grezno nenovērtējama reliģiskās mākslas kolekcija, kurā ir atrodami arī Velaskesa, Goijas un Rubensa meistardarbi.

Paaudžu paaudzēs šī pils ir kalpojusi par Spānijas karaļu un karalieņu privāto rezidenci. Tagad tā tiek izmantota galvenokārt valstiskiem pasākumiem. Karaliskā ģimene ir apmetusies daudz vienkāršākajā un nošķirtākajā Sarsvelas pilī, kas atrodas ārpilsētā.

Tomēr pēdējo mēnešu laikā Madrides oficiālā pils bija kļuvusi par kroņprinča Huljana, četrdesmit divus gadus vecā topošā Spānijas karaļa, pastāvīgo mitekli. Pārcelties uz pili viņam bija ieteikuši padomnieki, kuri vēlējās, lai šajā nopietnajā laika posmā pirms viņa oficiālās kronēšanas Huljans kļūtu "labāk redzams savai valstij".

Pašreizējais karalis, prinča Huljana tēvs, jau mēnešiem ilgi necēlās no gultas, jo viņu bija piemeklējusi neārstējama slimība. Mirstošais karalis kļuva aizvien vārgāks, un pilī pamazām sākās varas pāreja. Princis tika gatavots kāpšanai tronī pēc tēva nāves. Gaidot drīzo varas nomaiņu, spāņi bija pievērsuši savus skatienus kroņprincim Huljanam, un visiem prātā bija viens vienīgs jautājums:

"Kāds valdnieks no viņa iznāks?"

Princis Huljans bērnībā allaž bija kautrīgs un piesardzīgs. Jau kopš zēna gadiem uz viņa pleciem bija uzgūlis topošā valdnieka apziņas slogs. Huljana māte otrās grūtniecības laikā veselības sarežģījumu dēļ bija mirusi, un karalis, daudziem par lielu pārsteigumu, nolēma vairs nekad neprecēties, padarot Huljanu par vienīgo Spānijas troņa pārņēmēju.

Apvienotās Karalistes dzeltenā prese princi salti dēvēja par mantinieku bez rezerves varianta.

Tā kā Huljans briedumu bija sasniedzis sava ārkārtīgi konservatīvā tēva paspārnē, gandrīz visi spāņu tradicionālisti šķita pārliecināti, ka viņš, tāpat kā līdzšinējie karaļi, nelokāmi ievēros visas tradīcijas, saglabājot Spānijas kroņa cieņu un turpinot uzturēt jau iedibinātās paražas, atzīmēt rituālus un, pats svarīgākais, nezaudēt bijību pret Spānijas bagātīgo katolicisma vēsturi.

Jau daudzus gadsimtus katoļticīgo karaļu mantojums bija kalpojis par Spānijas morāles centru, tomēr pēdējo gadu laikā sāka rasties iespaids, ka valsts ticības pamats pamazām drūp. Spānijā izcēlās varmācīgas cīņas starp to, kas bija vissenākais, un to, kas bija vismūsdienīgākais.

Aizvien vairāk brīvdomātāju pārpludināja memuārus un sociālos tīklus ar baumām par to, ka Huljans, beidzot atbrīvojies no tēva ēnas, atklās savu patieso būtību un izrādīsies par pārdrošu, progresīvu, laicīgu valsts vadītāju, kas būs ar mieru sekot tik daudzu Eiropas valstu piemēram un pilnībā atteikties no monarhijas.

Huljana tēvs vienmēr bija ļoti aktīvi pildījis savus karaļa pienākumus, gandrīz nemaz neļaujot dēlam piedalīties politikā. Karalis atklāti apgalvoja, ka, pēc viņa uzskatiem, Huljanam vajadzētu izbaudīt jaunību. Tikai tad, kad princis būs apprecējies un ticis pie bērniem, viņš beidzot varēs iesaistīties valsts lietās. Un tā nu savas dzīves pirmos četrdesmit gadus, ko nerimtīgi aprakstīja visa Spānijas prese, Huljans bija pavadījis privātskolās, izjādēs, dažādos atklāšanas un labdarības pasākumos un ceļojumos pa visu pasauli. Kaut arī netika paveicis neko ievērojamu, princis tomēr neapšaubāmi bija Spānijas iekārojamākais neprecētais vīrietis.

Gadu gaitā pievilcīgais princis bija neslēpti saticies ar neskaitāmām brīvām sievietēm, bet nevienai nebija izdevies nolaupīt viņa sirdi, kaut arī viņam piemita bezcerīga romantiķa reputācija. Tomēr pēdējo mēnešu laikā Huljans vairākas reizes bija manīts kopā ar skaistu sievieti, kura gan izskatījās pēc atvaļinātas modeles, taču patiesībā bija ārkārtīgi cienījamā Bilbao Gugenheima muzeja direktore.

Plašsaziņas līdzekļi nekavējoties sāka slavināt Ambru Vidalu kā "ideāli piemērotu mūsdienīgam karalim". Viņa bija izglītota, panākumiem bagāta un, vissvarīgākais, nebija cēlusies ne no vienas spāņu dižciltīgo ģimenes. Ambra Vidala bija nākusi no tautas.

Cik varēja noprast, tad arī princis bija vienisprātis ar preses novērtējumu un pēc ļoti īsa aplidošanas posma Ambru Vidalu ārkārtīgi negaidīti un romantiski bildināja, un viņa šo bildinājumu pieņēma.

Turpmāko nedēļu laikā prese ik dienu rakstīja par Ambru Vidalu, atzīmējot, ka viņa izrādījusies ne tikai par skaistuli vien. Pavisam drīz atklājās, ka viņa ir kvēli neatkarīga sieviete. Kaut gan Ambrai drīzumā vajadzēja kļūt par Spānijas karaļa sievu, viņa kategoriski atteicās ļaut Karaliskajai gvardei traucēt savu ikdienas darbu un bija ar mieru izmantot apsardzi tikai lielu sabiedrisko pasākumu laikā.

Kad gvardes komandieris neuzkrītoši ieminējās, ka Ambrai vajadzētu sākt nēsāt tērpus, kas būtu daudz konservatīvāki un ne tik pieguloši, Ambra par to publiski pajokoja, ka esot saņēmusi pārmetumus nevis no gvardes, bet gan no garderobes komandiera.

Viņas seja bija redzama uz visiem liberāļu izdevumu vākiem. "Ambra! Spānijas skaistā nākotne!" Ja viņa atteicās no intervijas, viņu slavināja kā neatkarīgu; piekritusi sniegt kādu interviju, viņa tika slavināta kā pieejama.

Konservatīvie izdevumi deva prettriecienu, izzobojot jauno, nekaunīgo karalieni un dēvējot viņu par varaskāru oportūnisti, kura varētu bīstami ietekmēt topošo karali. Lai to pierādītu, tika pieminēta neslēptā necieņa, ar kādu Ambra izturējās pret prinča reputāciju.

Vispirms viņi sāka raizēties par Ambras ieradumu uzrunāt princi Huljanu vienīgi vārdā, izvairoties no tradicionālās paražas dēvēt viņu par donu Huljanu vai viņa augstību.

Toties otrs iebildums šķita daudz nopietnāks. Jau dažas nedēļas Ambra darba dēļ bija gandrīz pilnīgi pārtraukusi satikties ar princi un tomēr vairākkārt tika manīta Bilbao netālu no muzeja ieturam pusdienas kopā ar cilvēku, kurš nemaz neslēpa, ka ir ateists, – ar amerikāņu tehnoloģiju speciālistu Edmondu Kiršu.

Kaut gan Ambra uzstājīgi apgalvoja, ka šīs pusdienas ir tikai ieplānotas tikšanās ar vienu no muzeja lielākajiem ziedotājiem, avoti pilī lika noprast, ka Huljana asinis pamazām sāk vārīties.

Neviens gan nevarētu princi par to vainot – Huljana satriecoši skaistā līgava tikai dažas nedēļas pēc abu saderināšanās sāka lielāko daļu sava laika pavadīt kopā ar citu vīrieti.

Divdesmit trešā nodaļa

Lengdona seja vēl aizvien bija cieši iespiesta zālienā. Viņam virsū bija smagi uzgūlis gvards.

Savādi, taču viņš neko nejuta.

Viņu bija pārņēmušas juceklīgas un trulas emocijas – sagriezušās skumju, baiļu un sašutuma kārtas. Viens no pasaules ģeniālākajiem prātiem, viņa dārgais draugs, nupat bija nežēlīgi nonāvēts visu acu priekšā. "Viņš nogalināts dažus mirkļus pēc tam, kad grasījās nākt klajā ar sava mūža lielāko atklājumu."

Nu Lengdons aptvēra, ka bija piedzīvojis ne vien traģisku cilvēka nāvi, bet arī zaudējumu zinātnei.

"Tagad pasaule varbūt vairs nekad neuzzinās, ko Edmonds bija atklājis." Lengdons pietvīka pēkšņās dusmās. Tad viņu pārņēma tēraudcieta apņēmība. "Es darīšu visu, kas vien būs manos spēkos, lai noskaidrotu, kurš par to ir atbildīgs. Es parādīšu godu tevis atstātajam mantojumam, Edmond. Es gādāšu, lai par tavu atklājumu uzzinātu visa pasaule."

– Jūs zinājāt, – viņam pie auss griezīgā balsī šņāca sargs. – Jūs devāties uz podija pusi, it kā gaidītu, ka tur kaut kas notiks.

– Es… tiku… brīdināts, – Lengdons izmocīja, gandrīz nespēdams paelpot.

– Kas jūs brīdināja?

Lengdons sev pie vaiga sajuta šķībi sagriezušās radioaustiņas.

– Tas audiogids… tas ir datorizēts ekskursiju vadītājs. Mani brīdināja Edmonda Kirša dators. Tas viesu sarakstā konstatēja kaut ko neparastu, proti, pensionēta Spānijas flotes admirāļa vārdu.

Apsargs pieliecās tuvu Lengdonam pie auss, lai varētu labāk sadzirdēt. Radioaustiņās atskanēja sprakšķis, kam sekoja balss. Tā bija aizelsusies un runāja steidzīgi. Kaut gan nebija īpaši labs spāņu valodas pratējs, Lengdons tomēr saklausīja pietiekami daudz, lai varētu atšifrēt nelāgos jaunumus.

– …el asesino ha huido…

Slepkava bija aizbēdzis.

– …salida bloqueada…

Izeja aizšķērsota.

– …uniforme militar blanco…

Izdzirdējis vārdus "militārā uniforma", apsargs nedaudz atslābināja tvērienu.

– Flotes uniforma? – viņš noprasīja savam partnerim. – Balta… kā admirālim?

Atbilde bija apstiprinoša.

"Vinstonam patiešām ir taisnība," Lengdons secināja.

Apsargs atlaida Lengdonu un piecēlās.

– Apgriezieties uz muguras! – Lengdons ar pūlēm izpildīja pavēli un atbalstījās uz elkoņiem. Viņam reiba galva. Krūtis sāpīgi smeldza. – Nekustieties! – apsargs pavēlēja.

Lengdons nemaz negrasījās kustēties; spēcīgais virsnieks, kurš stāvēja blakus, svēra vismaz divsimt mārciņas un jau bija apliecinājis, ka savus darba pienākumus uztver nāvīgi nopietni.

– Nekavējoties! – apsargs nikni noskaldīja rācijā, turpinādams steidzīgi pieprasīt vietējo varas iestāžu atbalstu un pavēlēdams norobežot ielas ap muzeju.

– …vietējai policijai… norobežot apkārtni…

Gulēdams uz grīdas, Lengdons varēja redzēt Ambru Vidalu, kura vēl aizvien atradās zemē netālu no sānu sienas. Viņa mēģināja piecelties, taču sagrīļojās un noslīga četrrāpus. "Kāds taču varētu viņai palīdzēt!"

Tomēr apsargs pāri visai zālei skaļi uzsauca, šķiet, īsti nevēršoties ne pie viena:

– Man ir vajadzīga gaisma un mobilie sakari!

Lengdons pacēla roku un sakārtoja radioaustiņas.

– Vinston, vai jūs mani dzirdat?

Apsargs pagriezās un savādi uzlūkoja Lengdonu.

– Es klausos, – Vinstons skaidri ierunājās.

– Edmonds ir nošauts. Mums nekavējoties vajag ieslēgt gaismas. Mums ir jāatjauno mobilie sakari. Vai jūs varat to izdarīt? Vai arī sazināties ar kādu, kurš to spēj?

Pēc dažām sekundēm kupolā pēkšņi iedegās gaismas, izkliedējot maģisko ilūziju par mēness apspīdētu pļavu un apmirdzot plašu, tukšu mākslīgo zālienu, kurā mētājās pamestas segas.

Izskatījās, ka Lengdona šķietamā ietekme apsargu ir iztrūcinājusi. Pēc mirkļa viņš noliecās un uzvilka profesoru kājās. Abi vīri nostājās viens otram pretī spožajā gaismā. Gvards bija liela auguma, tikpat garš kā Lengdons, ar noskūtu galvu un spēcīgiem muskuļiem, kas izspīlējās zem zilās jakas. Viņa bālās sejas neizteiksmīgajos vaibstos izcēlās acis, kuru skarbais skatiens tobrīd kā lāzera stars urbās Lengdonam sejā.

– Jūs šovakar rādīja tajā videofilmā. Jūs esat Roberts Lengdons.

– Jā. Edmonds Kiršs bija mans students un draugs.

– Es esmu karavīrs Fonseka no Karaliskās gvardes, – viņš paziņoja nevainojamā angļu valodā. – Pastāstiet, kā jūs uzzinājāt par to flotes uniformu!

Lengdons pagriezās pret Edmonda līķi, kas nekustīgi gulēja zālienā līdzās podijam. Tam līdzās uz ceļiem bija nometusies Ambra Vidala, kā arī divi muzeja apsardzes darbinieki un personāla mediķis, kurš jau bija atteicies no pūlēm viņu atdzīvināt. Ambra saudzīgi uzklāja līķim segu.

Bija skaidrs, ka Edmonds ir miris. Lengdonam kļuva nelabi. Viņš nekādi nespēja novērst skatienu no sava noslepkavotā drauga.

– Mēs viņam vairs nevaram palīdzēt, – Fonseka noskaldīja. – Stāstiet, kā jūs to uzzinājāt!

Balss tonis likās nepārprotams. Tā bija pavēle. Lengdons no jauna uzlūkoja apsargu un ātri atstāstīja visu, ko bija dzirdējis no Vinstona, – ekskursijas vadītāju programma identificējusi kāda viesa radioaustiņas kā pamestas, viens īsts ekskursiju vadītājs tās atradis atkritumu urnā, tad tika pārbaudīts, kuram viesim šīs radioaustiņas piešķirtas, un secināts, ka šī cilvēka vārds pēdējā brīdī pievienots viesu sarakstam.

– Tas nav iespējams. – Apsargs samiedza acis. – Saraksts tika noslēgts iepriekšējā dienā. Visi viesi tika pārbaudīti.

– Šo cilvēku neviens nepārbaudīja, – radioaustiņās paziņoja Vinstons. – Es sāku raizēties un pārbaudīju šī viesa vārdu. Izrādījās, ka viņš ir izbijis Spānijas flotes admirālis, savulaik atbrīvots no dienesta sakarā ar alkoholismu un pēctraumatisko stresu, kas viņu mocījis kopš teroristu uzbrukuma Seviljā pirms pieciem gadiem.

Lengdons šo informāciju atstāstīja apsargam.

– Sprādziens katedrālē? – Fonseka neticīgi pārvaicāja.

– Tas vēl nav viss, – Vinstons sacīja Lengdonam. – Es noskaidroju, ka šis virsnieks nav nekādā veidā saistīts ar Kirša kungu. Tas mani uztrauca, un es sazinājos ar muzeja apsardzes dienestu, lai saceltu trauksmi, taču informācija nebija pietiekama un viņi apgalvoja, ka mēs nedrīkstam izjaukt Edmonda pasākumu, jo tas tiešraidē tiek straumēts visā pasaulē. Zinot, cik ļoti Edmonds bija nopūlējies, lai sagatavotu šo uzstāšanos, viņu loģika man šķita saprotama, tāpēc es nekavējoties sazinājos ar jums, Robert, cerēdams, ka jūs spēsiet pamanīt šo cilvēku, bet es varēšu neuzkrītoši nosūtīt pie viņa apsardzes komandu. Man vajadzēja rīkoties apņēmīgāk. Es esmu Edmondu pievīlis.

Tas, ka Edmonda mašīna jutās vainīga, Lengdonā nez kāpēc atmodināja nemieru. Viņš aši atskatījās uz apsegto līķi un ieraudzīja, ka viņiem tuvojas Ambra Vidala.

Fonseka izlikās viņu neredzam, joprojām veltīdams visu uzmanību vienīgi Lengdonam.

– Vai šis dators, – viņš jautāja, – nosauca jums attiecīgā flotes virsnieka vārdu?

Lengdons pamāja.

– Viņu sauc admirālis Luiss Avila.

Izdzirdējusi šo vārdu, Ambra sastinga un ar skatienu ieurbās Lengdonā. Viņas sejā parādījās neviltotas šausmas.

Šo reakciju Fonseka nepalaida garām un nekavējoties pagājās viņai tuvāk.

– Vidalas jaunkundz? Vai jums šis vārds ir pazīstams? – Izskatījās, ka Ambra nespēj parunāt. Viņa nodūra galvu un sāka lūkoties grīdā tik cieši, it kā nupat būtu ieraudzījusi spoku. – Vidalas jaunkundz, – Fonseka atkārtoja. – Admirālis Luiss Avila… Vai jums šis vārds ir pazīstams?

Ambras satriektā seja skaidri liecināja, ka viņa patiešām pazīst slepkavu. Pēc mirkļa atkal atguvusies, viņa divreiz samirkšķināja acis, un tumšās acis pamazām noskaidrojās, it kā viņa būtu iznākusi no transa.

– Nē… šis vārds man nav zināms, – viņa nočukstēja, aši uzlūkodama vispirms Lengdonu un tad atkal savu apsargu. – Es tikai… esmu satriekta, uzzinot, ka slepkava ir bijis Spānijas flotes virsnieks.

"Viņa melo," Lengdons secināja, nekādi nespēdams saprast, kāpēc viņai vajadzētu slēpt savu reakciju. "Es pats to redzēju. Viņa pazina šī cilvēka vārdu!"

– Kurš bija atbildīgs par viesu sarakstu? – Fonseka noprasīja, pasperdams soli tuvāk Ambrai. – Kurš tajā ierakstīja šī cilvēka vārdu?

Nu jau Ambras lūpas trīcēja.

– Es… man nav ne jausmas.

Apsarga jautājumus pārtrauca pēkšņa mobilo telefonu kakofonija. Tie bija sākuši zvanīt un pīkstēt visā zālē. Vinstons acīmredzami bija noskaidrojis, kā atjaunot mobilos sakarus, un viens no telefoniem tobrīd zvanīja Fonsekas jakas kabatā.

Gvards izvilka telefonu, ieraudzījis zvanītāja vārdu, dziļi ievilka elpu un atbildēja uz zvanu.

– Ambra Vidala atrodas drošībā, – viņš paziņoja.

Lengdona skatiens pievērsās satrauktajai sievietei. Abu acis sastapās un vēl labu brīdi nenovērsās. Tad Lengdons izdzirdēja radioaustiņās Vinstonu čukstam:

– Profesor, Ambra Vidala lieliski zina, kā Luiss Avila nonāca viesu sarakstā. Viņa šo vārdu tur ierakstīja pati.

Tikai pēc īsa brīža Lengdons aptvēra, ko nupat bija dzirdējis. "Ambra Vidala pati ierakstījusi slepkavas vārdu viesu sarakstā? Un nu viņa melo?" Iekams Lengdons bija paguvis līdz galam saprast, ko tas nozīmē, Fonseka jau sniedza savu mobilo telefonu Ambrai.

Aģents paskaidroja:

– Ar jums vēlas runāt dons Huljans.

Ambra šķita gandrīz vai riebumā novēršamies no telefona.

– Pasakiet viņam, ka man nekas nekaiš, – viņa atteica. – Es pati pēc neilga laika viņam piezvanīšu.

Apsarga sejā parādījās milzīga neticība. Ar plaukstu aizklājis telefonu, viņš čukstus uzrunāja Ambru:

– Viņa augstība dons Huljans, princis, pieprasa, lai…

– Man vienalga, ka tas ir princis, – viņa atcirta. – Ja viņš grib kļūt par manu vīru, viņam būs jāiemācās netraucēt mani gauži nepiemērotos brīžos. Es nupat kļuvu par slepkavības liecinieci, un man ir vajadzīgs laiks, lai atjēgtos! Pasakiet, ka es viņam drīz piezvanīšu.

Fonseka cieši skatījās uz sievieti. Viņa acīs pazibēja kaut kas līdzīgs nicinājumam. Tad viņš pagriezās un pagāja tālāk, lai netraucēti pabeigtu sarunu.

Pēc šīs neparastās vārdu apmaiņas Lengdonam bija atklājies neliels noslēpums. "Ambra Vidala ir saderinājusies ar Spānijas princi Huljanu! Tad tāpēc visi pret viņu izturas kā pret slavenību!" Tādējādi kļuva skaidrs, kāpēc te atradās Karaliskā gvarde, kaut arī tas nekādi nevarēja izskaidrot viņas atteikšanos runāt ar līgavaini. "Ja princis to visu ir redzējis televīzijā, tad noteikti ir noraizējies līdz nāvei."

Gandrīz tai pašā mirklī Lengdonam prātā iešāvās vēl viena – daudz drūmāka – atklāsme.

"Ak Dievs…. Ambra Vidala ir saistīta ar Madrides Karaļa pili."

Šāda negaidīta sakritība uzdzina viņam saltas trīsas. Viņš atkal atcerējās draudīgo balss ziņu, ko Edmonds bija saņēmis no bīskapa Valdespino.

Divdesmit ceturtā nodaļa

Almudenas katedrālē, divsimt jardu attālumā no Karaļa pils Madridē, bīskaps Valdespino uz mirkli aizturēja elpu. Viņš joprojām bija ģērbies savā ceremoniālajā ietērpā un sēdēja kabinetā pie portatīvā datora, nespēdams novērsties no pārraides par notikumiem Bilbao.

“Par tiem vēstīs visos plašsaziņas līdzekļos.”

Ciktāl varēja manīt, pasaules plašsaziņas līdzekļi jau bija sākuši trakot. Lielākie ziņu dienesti bija sapulcinājuši zinātnes un reliģijas lietpratējus, lai izteiktu minējumus par Kirša prezentāciju, bet visi pārējie tikmēr dalījās hipotēzēs par to, kurš un kāpēc noslepkavoja Edmondu Kiršu. Šķiet, žurnālisti bija vienisprātis – kāds ir nāvīgi nopietni apņēmies parūpēties, lai neviens nekad neuzzinātu par Kirša atklājumu.

Labu brīdi apdomājies, Valdespino paņēma savu mobilo telefonu un kādam piezvanīja.

Kevs atsaucās jau pēc pirmā signāla.

– Briesmīgi! – Rabīns gandrīz spiedza. – Es visu skatījos televīzijā! Mums nekavējoties jāvēršas pie varas iestādēm un jāizstāsta viss, ko mēs zinām!

– Rabīn, – Valdespino savaldīgi atbildēja, – arī es uzskatu, ka tas ir šausminošs notikumu pavērsiens, taču pirms rīkošanās mums viss ir jāpārdomā.

– Te nav par ko domāt! – Kevs cirta pretī. – Ir skaidrs, ka nu kāds būs gatavs uz visu, lai par Kirša atklājumu neviens nekad neuzzinātu, un šie ļaudis ir īsti miesnieki! Esmu pārliecināts, ka viņi nogalināja arī Saīdu. Viņi noteikti zina, kas mēs esam, un tagad ieradīsies pie mums. Man un jums ir morāls pienākums vērsties pie varas iestādēm un atklāt visu, ko Kiršs mums ir pastāstījis.

– Morāls pienākums? – Valdespino izaicinoši atkārtoja. – Drīzāk izklausās, ka jūs gribat šo informāciju padarīt zināmu visiem, lai nevienam nebūtu iemesla apklusināt mūs abus.

– Patiešām, mūsu drošība ir vērā ņemams apsvērums, – rabīns iebilda, – taču mums ir arī morāls pienākums pasaules priekšā. Es apzinos, ka šis atklājums liks apšaubīt dažas reliģisko uzskatu pamatvērtības, bet… Ja es savā ilgajā mūžā arī esmu kaut ko iemācījies, tad tas skan šādi: "Ticība vienmēr uzvar pat tad, ja tai nākas sadurties ar milzīgu pretestību." Es esmu pārliecināts, ka arī šoreiz ticība gūs virsroku pat tad, ja mēs visiem paziņosim Kirša atklājumus.

– Es dzirdu, ko jūs sakāt, mans draugs, – bīskaps beidzot noteica, pūlēdamies runāt tik mierīgi, cik vien spēja. – Es saklausu jūsu balsī apņēmību un cienu jūsu viedokli. Vēlos, lai jūs zinātu, ka esmu gatavs uzsākt diskusiju un pat mainīt savu viedokli. Un tomēr es jūs lūdzu… ja mēs tiešām grasāmies nodot šo atklājumu visai pasaulei, darīsim to kopā. Atklāti. Ar godu. Nevis izmisuma vadīti uzreiz pēc šīs šaušalīgās slepkavības. Izplānosim visu, izdomāsim, kas mums jāsaka, un tad to pienācīgi paziņosim. – Kevs klusēja, taču Valdespino varēja dzirdēt vecā vīra elpu.

– Rabīn, – bīskaps turpināja, – šobrīd svarīgākā un neatliekamākā problēma ir mūsu personiskā drošība. Mums ir darīšana ar slepkavām; ja mēs kļūsim pārāk redzami, piemēram, vērsīsimies pie varas iestādēm vai dosimies uz kādu televīzijas studiju, tas varētu beigties ar varmācību. Visvairāk es baidos tieši par jums; es šeit, pils kompleksā, esmu pasargāts, bet jūs… jūs esat viens pats Budapeštā! Skaidrs, ka Edmonda Kirša atklājums ir dzīvības un nāves jautājums. Lūdzu, atļaujiet man parūpēties par jūsu drošību, Jehuda.

Kevs brīdi klusēja un tad pajautāja:

– No Madrides? Kā gan jūs varat…

– Manā rīcībā ir karaliskās ģimenes apsardzes dienests. Palieciet savās mājās un aizslēdziet durvis! Es pieprasīšu, lai divi Karaliskās gvardes aģenti aizbrauc jums pakaļ un atved jūs uz Madridi. Te mēs varēsim parūpēties, lai jūs nonāktu drošībā pils kompleksā, kur mēs varēsim divatā apsēsties un apspriest to, kā tagad vislabāk rīkoties. – Kas notiks, ja es ieradīšos Madridē, – rabīns nedroši ievaicājās, – un mēs nespēsim vienoties par turpmāko rīcību?

– Mēs par to noteikti vienosimies, – bīskaps paziņoja. – Zinu, ka esmu vecmodīgs, tomēr esmu arī reālists. Gluži tāpat kā jūs. Kopīgi mēs izdomāsim, kā vislabāk rīkoties. Tam es ticu.

– Un… ja nu jūsu ticība šoreiz būs nevietā? – Kevs uzstāja.

Valdespino juta, ka viņam pakrūtē kaut kas sažņaudzas. Mirkli paklusējis, viņš izelpoja un atbildēja tik mierīgi, cik vien spēja:

– Jehuda, ja beigās mēs nespēsim vienoties par to, kā turpmāk rīkoties, tad mēs šķirsimies kā draugi, un katrs no mums darīs to, ko uzskatīs par vispareizāko. Es dodu jums savu goda vārdu.

– Pateicos, – Kevs atbildēja. – Es noticēšu jūsu goda vārdam un došos uz Madridi.

– Labi. Bet pagaidām aizslēdziet durvis un ne ar vienu nerunājiet. Sakravājiet somu. Kad būšu noskaidrojis kaut ko vairāk, es ar jums sazināšos. – Valdespino ieturēja pauzi. – Un nezaudējiet ticību! Ļoti drīz mēs atkal redzēsimies.

Valdespino izbeidza sarunu. Viņa sirdī iemājoja bailes; viņam bija aizdomas, ka ar lūgumu būt piesardzīgam un apdomīgam būs par maz, lai turpinātu valdīt pār Kevu.

"Rabīnu ir pārņēmusi panika… tieši tāpat kā Saīdu. Neviens no viņiem nespēj uztvert kopīgo ainu."

Bīskaps aizvēra portatīvo datoru, pasita to padusē un izsoļoja cauri aptumšotajai svētnīcai. Nenovilcis ceremoniālo ietērpu, viņš izgāja no katedrāles vēsajā nakts gaisā un pāri laukumam devās uz Karaļa pils balti vizošās fasādes pusi.

Virs ieejas varēja redzēt Spānijas ģerboni – vairogu, kuru no abām pusēm ieskauj Hērakla stabi un senā devīze plus ultra, kas nozīmē "vēl tālāk". Daži uzskatīja, ka šī frāze ir attiecināma uz Spānijas daudzus gadsimtus ilgušajiem centieniem savā zelta laikmetā paplašināt impērijas robežas. Citi bija pārliecināti, ka tā atspoguļo valstī sen valdošo uzskatu par to, ka pēc pasaulīgās dzīves pastāv arī dzīve paradīzē.

Lai nu kā, Valdespino manīja, ka šī devīze ar katru dienu kļūst aizvien nebūtiskāka. Nopētījis augstu virs pils plīvojošo Spānijas karogu, viņš skumji nopūtās, un viņa domas atkal pievērsās sirgstošajam karalim.

"Man viņa pietrūks. Es esmu viņam tik daudz ko parādā!"

Nu jau vairākus mēnešus bīskaps ik dienu devās apciemot savu dārgo draugu, kurš bija saistīts pie gultas Sarsvelas pilī ārpilsētā. Pirms dažām dienām karalis izsauca Valdespino pie sevis. Viņa skatienā bija manāmas lielas rūpes.

– Antonio, – karalis nočukstēja, – es baidos, ka mana dēla saderināšanās ir bijusi… pārsteidzīga.

"Pareizāk būtu bijis sacīt – neprātīga," Valdespino nodomāja.

Pirms diviem mēnešiem, kad princis bija Valdespino uzticējis noslēpumu – ka pēc pavisam neilgas pazīšanās ir nolēmis bildināt Ambru Vidalu –, apstulbušais bīskaps sāka lūgties, lai Huljans ir apdomīgāks. Princis bija iebildis, ka ir iemīlējies un viņa tēvs ir pelnījis piedzīvot sava vienīgā dēla kāzas. Tas vēl nebija viss. Princis piemetināja, ka Ambras gadu dēļ vairs nevar pārāk ilgi vilcināties, ja abi vēlas tikt pie bērniem.

Valdespino mierīgi uzsmaidīja karalim.

– Jā, es arī tā domāju. Dona Huljana bildinājums pārsteidza mūs visus, taču viņš vēlējās vienīgi jūs iepriecināt.

– Viņam ir pienākums pret savu valsti, – karalis apņēmīgi attrauca, – nevis pret tēvu. Un, kaut arī Vidalas jaunkundze ir īsta skaistule, mēs viņu tomēr nepazīstam. Viņa nav viena no mums. Es apšaubu motīvus, kuru dēļ viņa bija ar mieru pieņemt dona Huljana bildinājumu. Tas bija pārāk sasteigts, un cienījama sieviete būtu viņu atraidījusi.

– Jums taisnība, – Valdespino ieminējās, kaut gan Ambrai par aizstāvību bija jāteic, ka dons Huljans viņu bija burtiski piespiedis piekrist.

Karalis pastiepa roku un saudzīgi saņēma bīskapa kaulaino plaukstu.

– Mans draugs, es nesaprotu, kā laiks ir varējis tik ātri paiet. Mēs abi esam kļuvuši veci. Es vēlos jums pateikties. Visus šos gadus jūs esat man devis prātīgus padomus gan tolaik, kad es zaudēju sievu, gan toreiz, kad mūsu valstī norisinājās pārmaiņas, un no jūsu pārliecības spēka man ir bijis liels labums.

– Mūsu draudzība ir gods, ko es mūžam glabāšu kā dārgumu.

Karalis vārgi pasmaidīja.

– Antonio, es zinu, ka jūs esat no daudz kā atteicies, lai varētu palikt kopā ar mani. Piemēram, no Romas.

Valdespino paraustīja plecus.

– Ja mani ieceltu par kardinālu, es nenokļūtu tuvāk Dievam. Mana vieta vienmēr ir bijusi šeit, jums līdzās.

– Jūsu uzticība man ir kā svētība.

– Un es nemūžam neaizmirsīšu to līdzjūtību, ko jūs man izrādījāt pirms daudziem gadiem.

Karalis aizvēra acis un cieši saspieda bīskapa roku.

– Antonio… es esmu nobažījies. Mans dēls drīz nostāsies pie milzīga kuģa stūres. Viņš nav gatavs šo kuģi vadīt. Lūdzu, palīdziet viņam ar padomu! Kļūstiet par zvaigzni, kas rāda viņam ceļu. Uzlieciet savu stipro roku uz viņa plaukstas, kas tur stūri, it īpaši tad, kad jūra kļūs barga. Un… kad viņš novirzīsies no kursa… Es vairāk par visu jūs lūdzu palīdzēt viņam atrast ceļu uz mājām… atpakaļ pie visa, kas ir šķīsts.

– Āmen, – bīskaps nočukstēja. – Es jums to apsolu.

Tagad, nakts vēsumā šķērsodams laukumu, Valdespino pacēla acis pret debesīm. "Jūsu majestāte, lūdzu, saprotiet, ka es daru visu, ko spēju, lai izpildītu jūsu pēdējo vēlēšanos."

Valdespino rada mierinājumu apziņā, ka tagad karalis bija kļuvis pārāk vārgs, lai varētu skatīties televīziju. "Ja karalis šovakar būtu redzējis pārraidi no Bilbao, tad, ieraugot, ciktāl nonākusi viņa mīļotā zeme, viņš uz vietas būtu izlaidis dzīvību."

Pa labi no Valdespino, aiz dzelzs vārtiem, visā Bailenas ielas garumā bija sabraukuši televīzijas furgoni, no kuriem slējās portatīvo satelītu torņi.

"Maitu lijas," Valdespino nodomāja. Viņa talāru raustīja vakara vējš.

Divdesmit piektā nodaļa

"Sērot varēs vēlāk," Lengdons sev sacīja, cīnīdamies ar spēcīgām jūtām. "Tagad ir jārīkojas."

Lengdons jau bija palūdzis Vinstonam pārmeklēt muzeja drošības sistēmas datus ar nolūku atrast jebkuru informāciju, kas varētu noderēt, lai aizturētu šāvēju. Tad viņš bija klusi piebildis, ka Vinstonam vajadzētu pameklēt jebkādu bīskapa Valdespino saikni ar Avilu.

Aģents Fonseka bija atgriezies. Viņš vēl aizvien runāja pa telefonu:

– Jā… jā… Skaidrs. Tūlīt. – Izbeidzis sarunu, viņš pievērsās Ambrai, kura stāvēja turpat līdzās. Izskatījās, ka viņa vēl aizvien nav atjēgusies.

– Vidalas jaunkundz, mums ir jādodas prom, – Fonseka asi noskaldīja. – Dons Huljans pieprasa, lai mēs nekavējoties nogādātu jūs drošībā uz Karaļa pili.

Ambra redzami saspringa.

– Es negrasos šādi pamest Edmondu! – Viņa pamāja uz sakņupušā, ar segu apklātā līķa pusi.

– Šo lietu savā pārziņā ņems vietējās varas iestādes, – Fonseka atbildēja. – Arī izmeklētājs jau ir ceļā. Viņi pret Kirša kungu izturēsies ar cieņu un lielu rūpību, bet mums tagad ir jādodas prom. Baidos, ka jums draud briesmas.

– Kādas muļķības! – Ambra paziņoja, pasperdama soli viņam tuvāk.

– Slepkavam nupat bija lieliska iespēja mani nošaut, taču viņš to neizdarīja. Viņš nepārprotami vēlējās uzbrukt Edmondam!

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.